Diasporās īpaši aktuāls jautājums ir, kā saglabāt latviešu valodu. Šis ir temats, kas vienlīdz satrauc vecākus Austrijā, Lielbritānijā, Itālijā, Beļģijā, ASV un citviet. Bērni pirmsskolas izglītības iestādēs, tāpat arī skolā un draugu vidū lielākoties dzird mītnes zemes valodu. Rodas bažas – kā latviešu valodu saglabāt, iemācīt un kā palīdzēt bērnam neapjukt valodu daudzveidībā. Par šiem jautājumiem piedāvājam sarunu ar Latvijas logopēdu asociācijas valdes priekšsēdētāju, medicīnas zinātņu doktori Baibu Trinīti.

 

– Kādi ir būtiskākie momenti, kam vecākiem būtu jāpievērš uzmanība, domājot, kā bērniem iemācīt un saglabāt latviešu valodu?

– Vispirms sev pašiem jāuzdod jautājums – ko jūs kā vecāki gribat? Vai patiešām gribat bērniem latviešu valodu mācīt un latvietību saglabāt, nedzīvojot Latvijā? Atbildei nav jābūt publiskai, tā jādod sev pašam, turklāt ļoti godīgi. Šobrīd politiskā situācija ir tāda, ka cilvēkiem būtu pat kauns atzīties, ja atbilde būtu “nē, negribu saglabāt latvisko identitāti, negribu, lai bērns runā latviski”. Dominē uzskats, ka visiem no Latvijas aizbraukušajiem latviešiem jāgrib saglabāt valodu, tradīcijas, ka visiem jāvēlas atgriezties Latvijā. Atsevišķos gadījumos reālajā dzīvē ir citādi, ir vecāki, kuri uzskata, ka latviešu valoda varētu traucēt bērnam pilnvērtīgi integrēties mītnes zemē. Latvietība ir jāsaglabā, ja to patiešām gribi, ja tā ir tava apzināta izvēle.

Šī godīgā atbilde sev ir svarīga – vai tiešām gribu, lai mans bērns saglabā latviešu valodu. Nav pareizas vai nepareizas atbildes. Jāapzinās, ka tā bija tava izvēle pieņemt lēmumu aizbraukt no Latvijas, un ir jāsaprot, ka tas atstāj sekas ne tikai uz tevi, bet arī pārējo ģimeni un bērnu. Uzturēt latvietību svešumā, audzināt bērnu par latvieti vidē, kur latviešu valoda nedominē, ir atbildīgs, laiku prasošs pienākums. Tas ir kā otrs darbs paralēli darbam, kurā tiek pelnīta iztika. Ja no Latvijas aizbraukts ekonomisku apstākļu dēļ, vai būs spēks ar vienlīdz lielu atdevi un enerģiju darīt abus darbus? Turklāt – šī atbildības saldā nasta ir jāuzņemas uz laiku, kamēr vien bērns dzīvo ģimenē. Tātad – apmēram 20 gadu garumā. Visvieglāk valodu saglabāt ģimenē ir bērnam mazam esot. Tas arī ir laiks, par kuru vecākiem ir visvairāk jautājumu. Taču vecāki nedrīkst aizmirst turēt augstu latvietības karogu arī tad, kad bērns būs spurainajā pusaudžu vecumā.

Ja tā brīža godīgā atbilde ir “nē, valodu bērnam nemācīšu un latvietību nesaglabāšu”, jārēķinās ar sekām, ka pēc gadiem desmit, divdesmit būs par vēlu. Protams, valodas mācīties var jebkurā vecumā, taču pieaugušajam tas ir daudz grūtāk nekā bērnam.

– Daudzas ģimenes patiešām vēlas saglabāt identitāti.

– Jā. Protams, ja sev godīgā atbilde ir pozitīva – “jā, vēlos dzīvu uzturēt latvisko identitāti”, vecāki runā ar bērnu latviešu valodā, uztur latvietību. Turklāt – ja bērns no mazotnes apgūst vairāk nekā vienu valodu, tā ir liela dāvana nākotnei. Līdz septiņu gadu vecumam mācoties un runājot vairākās valodās, tās var veidoties pat bez akcenta.

Esmu daudz runājusi ar diasporas latviešiem, piemēram, Zviedrijā, Itālijā, Vācijā, Piemēram, Vācijā, Hamburgas latviešu kopienā pērn veicu pētījumu, kas atklāja, ka bērni piecu gadu vecumā saziņā priekšroku dod pirmajai valodai, kas visbiežāk ir dzimtā valoda. Sākot no septiņiem gadiem, latviešu valodas pozīcijas sāk vājināties par labu vācu valodai, jo šajā valodā runā draugi, bet saikne ar vecākiem kļūst mazāka. Bērns vēlas iekļauties draugu vidē.

Īpaši grūts ir pusaudžu vecums, kad dabiskais noliegums ir pret visu. Tad dzimtai valodai var nākties ļoti ciest. Taču jāatceras, ka pubertāte ar visām tās izpausmēm ir normāls attīstības posms, kuram nevajadzētu novirzīt vecākus no iepriekš izvirzītā valodas mērķa un vajadzētu turpināt dzimtās valodas lietojumu mājas vidē saziņā ar bērnu. Vērtīgs padoms vecākiem bērna “grūtajos” vecumposmos ir palīdzēt atrast latviski runājošus draugus, veicināt socializāciju latviski runājošā kopienā – Latvijā vai mītnes zemē.

– Īpaši stingrai apņēmībai jābūt, lai turpinātu runāt latviski ar bērnu, ja vienam no vecākiem latviešu valoda ir dzimtā, bet otram dzimtā valoda ir cita.

– Pavisam dabiski, ka gan tētis, gan mamma vēlas, lai bērns runā abu dzimtajās valodās. Šūpuļdziesmu katram gribas dziedāt savā valodā. Ģimenē jāvienojas par to, kādas valodas un kādēļ bērns mācīsies.

Ja latviešu valoda nav ģimenes valoda, ja mamma ar tēti arī sazinās mītnes zemes valodā, protams, nav viegli “audzināt latvieti”. Salīdzinoši, vismazāk problēmu varētu būt laikā, kamēr bērns dzīvo mājās ar vecākiem. Tad, piemēram, mamma ar bērnu runā vienā valodā, tētis otrā. Pastāv valodu līdzsvars. Tiklīdz bērns vairāk laiku sāk pavadīt bērnudārzā vai skolā, mājās veidotais valodu līdzsvars izjūk – sāk dominēt mītnes zemes valoda. Bērns atnāk mājās un, iespējams, grib dienas notikumos ar vecākiem dalīties skolas valodā. Te jāatceras par savu iepriekš pieņemto lēmumu un jācenšas saglabāt konsekvenci attiecībā uz latviešu valodu, lai veicinātu bērnu izmantot to. Vecākiem bērns ir jājūt ar sirdi un tā pateiks kad un kā vislabāk lietot valodas.

Nav jāuztraucas, ja bērns pirmsskolas vecumā jauc valodas. Tas ir normāls divu vai vairāku valodu attīstības posms. Bērns ir ceļā uz savu divvalodību un, mācoties ikvienam ir tiesības kļūdīties. Visbiežāk sastopamā kļūda, ko vecāki izdara šādā brīdī, ir pārtraukt dzimtās valodas mācīšanu un palikt tikai pie mītnes zemes valodas, baidoties, ka bērns tajā nerunās pareizi. Valodu jaukšana pāriet tāpat kā iesnas. Vienkārši jāturpina iesāktais un jāveicina abu valodu lietojums. Bērni ir gudri, un, ja vien nav attīstības problēmas, viņi spēj apgūt vairākas valodas vienlaicīgi.

Bez runāšanas valodu apgūt un uzturēt nevar. Veidosies akcents, valoda piemirsīsies. Valodu apgūšana no bērna perspektīvas nedrīkst būt tikai kā pienākums, ir jābūt dziļākai motivācijai, kāpēc tas ir vajadzīgs. Šī motivācija jāveido ģimenē. Bērnam pašam ir jāvēlas runāt latviski, jo kārdinājumi runāt mītnes zemes valodā vienmēr būs daudz vairāk.

Latvijā jau tagad notiek dažādas nometnes diasporās dzīvojošajiem bērniem, jauniešiem. Nesen lasīju lielisku interviju ar ārstu Uģi Gruntmani, kurš izteica ideju, ka Latvijā būtu jāorganizē pastāvīgas nometnes visas vasaras garumā, uz kurām bērni ļoti vēlētos tikt. Lai tās būtu interesantas, saistošas. Es pilnībā piekrītu! Bērns valodu vislabāk iemācās no vienaudžiem, tādēļ ir svarīgi, lai latviešu valoda nav tikai mammas, vecvecāku valoda, bet arī valoda, kurā sazināties ar draugiem.

Intervija tapusi ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

 

Autore: Māra Majore – Linē

Foto: no Baibas Trinītes arhīva