Līga Ausmane jau astoņus gadus dzīvo Austrijā. Viņa strādā uzņēmumā, kas organizē koncertus, turklāt pati izveidojusi starptautisku sieviešu kori.

– Kā izvēlējies studēt Austrijā?
– Vidusskolu absolvēju Vācijā. Tolaik ar mammu un māsu pārcēlāmies no Latvijas uz Vāciju mammas darba dēļ. Pēdējos mācību gados bija nepieciešams izvēlēties trīs galvenos mācību priekšmetus, no kuriem divi tiek apgūti paaugstinātā līmenī. Mana izvēle bija mūzika un vācu valoda. Ar mūzikas padziļināto mācību klasesbiedriem uz nedēļu devāmies uz Vīni, kur, protams, apmeklējām daudz lieliskās vietas, kas saistītas ar mūziku. Tas mani ļoti ietekmēja. Mūzika vienmēr ir bijusi mana sirds lieta, dzīvojot Latvijā mācījos arī Jāzepa Mediņa mūzikas skolā. Tādēļ studiju vietas izvēle bija emocionāla – es ļoti vēlējos būt Vīnē. Protams, izvēli ietekmēja arī tas, ka labi pārzināju vācu valodu. Grūti pateikt, vai lēmums būtu tāds pats, ja es būtu absolvējusi vidusskolu Latvijā.

– Ko studēji?
– Teātra, filmu un mēdiju zinības Vīnes universitātē. Ieguvu bakalaura grādu un turpinu ceļu uz maģistra grāda iegūšanu. Iesāku arī ekonomikas un tieslietu zinību studijas.
Austrijā daudzās universitātēs studijas Eiropas Savienības pilsoņiem ir būtībā bez maksas. Studēšanu iespējams apvienot ar darbu, jo lekciju kursiem jāpiesakās individuāli un savs lekciju grafiks pašam jākombinē. Ne vienmēr iespējams pieteikties gana ātri – tad uz šīm lekcijām jāgaida nākamais semestris. Tas nereti pagarina studiju ilgumu. Atšķirīga sistēma ir augstākās izglītības iestādēs ar profesionālo ievirzi, kuras pēdējos gados kļūst aizvien populārākas un prestižākas, pateicoties tam, ka tās paredz ļoti konkrētas studijas un praksi.

– Lai studētu, strādātu un dzīvotu Austrijā vācu valodas zināšanas ir ļoti būtiskas?

– Lielākoties studijas ir vācu valodā, bet ir arī atsevišķas programmas angļu valodā. Darba iespējas, manuprāt, Austrijā ir plašas, bet noteikti nepieciešamas vācu valodas zināšanas. Tas, manuprāt, šeit ir daudz vairāk pamanāms kā Vācijā.
Austrieši un latvieši savā ziņā ir līdzīgi. Abas tautas ir diezgan rezervētas, mentalitāte līdzīga, arī ārēji mūs īpaši nevar atšķirt. Pateicoties iepriekš minētajam un arī tam, ka man ir ļoti laba vācu valoda, dzīve ir vienkāršāka. Pēdējos gados cilvēki pret iebraucējiem, īpaši tiem, kuri izskatās atšķirīgi, diemžēl kļuvuši rezervētāki. Iespējams, to ietekmē lielā imigrācija. Ir daudz klišeju. Tas ir skumji. Vīne ir ļoti internacionāla, un tieši tas Vīni veido tik īpašu, kāda tā ir.

– Ar ko saistīta Tava darba ikdiena?
– Strādāju uzņēmumā, kas nodarbojas ar tūrisma pakalpojumiem, kā arī klasiskās mūzikas koncertu organizēšanu grupām no citām valstīm. Vienreiz gadā organizējam arī klasiskās mūzikas festivālu piecu dienu garumā.
Mūzika ir mana kaislība. Koros dziedu jau kopš sešu gadu vecuma. Arī Vīnē piedzīvoju skaistus mirkļus, dziedot jauktajā korī, tāpēc pavisam dabīgi bija, ka izveidoju pati savu, starptautisku sieviešu kori. Sievietēm un meitenēm, kuras Vīnē iepazinu, bija velēšanās dziedāt internacionālā kori – bija ideja un pieprasījums. Izpildām starptautisku mūziku, piemēram, mums bija koncerts, kurā izdziedājām dažādu tautu tautasdziesmas, tai skaitā arī “Tumša nakte, zaļa zāle”. 2019. gadā plānojam koncertu, kurā izdziedāsim dažādu tautu šūpuļdziesmas.

– Vai redzi sevi atgriežamies Latvijā?
– Iespējams, bet ne tuvākajos gados. Dažkārt satiktie latvieši ļoti uzver, ka latviešiem ir jāatgriežas Latvijā, ka tas ir pienākums un prom var atrasties tikai uz laiku. Šāds uzskats dažkārt ir traucējošs. Uz Latviju braucu apciemot omīti, draugus. Manī ir melanholija par Latviju. Es noteikti mācīšu latviešu valodu saviem bērniem. Saikne ir un būs. Es gribētu reiz atgriezties, bet pašlaik tas būtu grūti. Braukšana atpakaļ uz Latviju nav arī tik vienkārša – sociālā sistēma Austrijā ir drošāka, ir lielāka prognozējamība, stabilitāte. Ar saukšanu atpakaļ ir par maz, Latvija pagaidām nenodrošina stabilu, drošu sociālo un ekonomisko vidi.

– Kurā jomā Tu redzētu sevi, ja atgrieztos Latvijā?
– Latvijā es sevi redzētu kultūras jomā, festivālu, koncertu organizēšanā. Mazs sapnītis būtu palīdzēt Dziesmu svētku organizēšanā. Kas zina – varbūt kādu dienu strādāšu Rīgas domē vai Kultūras ministrijā. Jāsapņo taču lieli sapņi!

– Tik ilgi prom esot, kļūsti par starptautisko pilsoni..
– Jā. Patiesībā – ceru, ka reiz varbūt oficiāls kļūs statuss – Eiropas pilsonis, man patīk Eiropa. Tas, kas ir grūti prom esot tik ilgus gadus, – identitāte vairs nav tik ļoti noteikta. Vācijā es neesmu vāciete, šeit es neesmu austriete. Manā pasē rakstīts – latviete, bet man jau izveidojies neliels akcents un esmu tik ilgi prom, ka daudzi mani vairs neuztver kā latvieti. Jautājums – vai mūsdienās identitāte vispār ir tik noteikta? Kas cilvēku veido par austrieti vai latvieti? Tas, kur esi dzimis? Kas ir tavi vecāki? Tomēr ar katru gadu pasaule kļūst aizvien globāli sasaistītāka un identitātes jēdziens izplūst.
Protams, ka man Latvija pietrūkst. Tas ir kas tāds, ko nevar izskaidrot un nevar pazaudēt, lai kur un cik ilgi tu atrastos. Tāpēc eju velēt, dziedu latviešu dziesmas un uztveru sevi kā vēstnieku citu iedzīvotāju priekšā. Lepojos ar to, no kurienes nāku. Latvijai nenoliedzami pieder mana sirds, bet Eiropa pašlaik ir manas mājas.

Intervija tapusi ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Autore: Māra Majore – Linē
Foto: no Līgas Ausmanes personīgā arhīva