Vita Kalniņa kopā ar vīru un meitu Vīnē dzīvo jau septiņus gadus. Viņa turpina darboties reklāmas un marketinga uzņēmumā Latvijā, aktīvi darbojas Latviešu biedrībā Austrijā, turklāt pusotru gadu ir Eiropas Latviešu apvienības prezidija locekle.

– Uz Austriju devāties kopā ar ģimeni.
– Doma par aizbraukšanu manā ģimenē nebija jauna. Mani vecāki par prom braukšanu uz Vāciju runāja jau 90.gados. Tomēr vecāki negribēja atstāt vecvecākus, mājas, turklāt es un māsa bijām mazas, un lēmums aizbraukt tā arī netika realizēts. Taču izaugot mana ģimene gan pieņēma lēmumu mēģināt dzīvot un strādāt citur. Gribējām vismaz pamēģināt. Meitai bija pieci gadi, man tikko bija palikuši 30 gadi, vīram 35 gadi – tas šķita labs laiks. Sapratām, ka vēlāk varam arī nevēlēties savā dzīvē ieviest tik krasas pārmaiņas, turklāt tad meita jau sāktu apmeklēt skolu Latvijā un viss kļūtu sarežģītāk.
Doma, kas mūs vienmēr pavadījusi, ir tā, ka atgriezties varēsim vienmēr. Tagad rit jau astotais gads Vīnē, un mums šeit tiešām patīk. Esam iejutušies, iedzīvojušies, bet, protams, sākums nebija viegls. Lai arī meitai bija tika pieci gadi, šķita, ka viņa pārmaiņas pārdzīvoja visvairāk. Mainijās vide, rituāli, ikdienā vairs nebija satiekami vecvecāki – tas viss viņai pietrūka. Taču tagad viņai te ir ļoti labi, līdz ar to – arī mums. Austrijā ir viņas skola, skolas biedri, draugi, ikdienas gaitas. Viņa vēlas kļūt par balerīnu un mācās Vīnes operas baletskolā. Liels ieguvums ir valodas. Kad pārvācāmies uz Vīni, meita apmeklēja bērnudārzu, kur pamatvaloda bija angļu valoda. Pusgadu viņa angliski nerunāja, bet, kad sāka, tad bez mitas. Ātri tika apgūta arī vācu valoda, un laika gaitā papildus nāca krievu valoda. Tagad meita runā latviešu, angļu, vācu un krievu valodās. Vienīgi krievu valodā jūtams akcents.
Ar vīru esam runājuši – kamēr meita mācās ģimnāzijā, tikmēr noteikti būsim Vīnē. Tātad – vēl sešus gadus. Kur tālāk vedīs mūsu ceļš, nezinu. Latvija? Kāda cita Eiropas valsts? Plašā pasaule? Nezinu. Kustību brīvība, Eiropas pilsoņa statuss, dod lielas priekšrocības, bet ne visi tās zina un uzdrošinās izmantot. Bailes no pārmaiņām, grūtībām daudzus attur no sapņu, ieceru īstenošanas.

– Ar ko saistīta Jūsu ikdiena?
– Darba dzīvē man aizvien ir ciešas saiknes ar Latviju. Darbojos nelielā uzņēmumā, kas saistīts ar reklāmu un marketingu. Lieliski izdodas savienot darba un mājas dzīvi. Strādājot mājās, varu būt kopā ar bērnu, veltīt laiku ģimenei, reizē nezaudējot savu profesionālo darbošanos. Viss ir līdzsvarā.
Darbojos Latviešu biedrībā Austrijā, un pirms pusotra gada iesaistījos Eiropas Latviešu apvienībā (ELA), kur esmu prezidija locekle. Pateicoties šai darbībai, uzzinu un iemācos ļoti daudz, turklāt tiekos ar lieliskiem latviešiem visā Eiropā. ELA diskutējam, lemjam un risinām dažādus jautājumiem, kas aktuālas latviešu kopienām dažādās Eiropas valstīts. Tie ir juridiski aspekti, reemigrācijas, kultūras, izglītības un dažādi citi jautājumi. Iepriekš arī pati nezināju, un ar ELA starpniecību to stāstām citām latviešu biedrībām Eiropā, ka biedrībām ir plašas iespējas saņemt finansējumu dažādu projekt un ieceru īstenošanai. Piemēram, bērnu skoliņu darbībai, apmācībām, latviskās identitātes uzturēšanai un daudziem cities projektiem.
Ir daudz iespēju, par kurām – mēs latvieši ārzemēs un latviešu biedrības – nezinām, un arī neuzzinām, ja neinteresējamies. Latvijas valsts, dažādas organizācijas, kas apvieno latviešus, kuri dzīvo citās valstīs, dara ārkārtīgi daudz saistībā ar diasporu, latviešu valodas, kultūras un tradīciju saglabāšanu. Ir tikai jāvēlas meklēt, uzzināt un izmantot šīs iespējas.

– Vīnē vadījāt arī latviešu tautas deju kolektīvu.
– Jā, pērn radās šāda ideja un bija arī dejotgribētāji, tai skaitā iepriekšējais Latvijas vēstnieks Austrijā. Diemžēl dancojām pusgadu un viss pajuka, vēstnieka ģimene aizbrauca, meitenes būtu, bet īpaši pietrūka puišu. Tādēļ pašlaik deju kolektīvs nepastāv. Tomēr – ja dejotgribētāji būs, tad deju kolektīvs jebkurā brīdī var atjaunot savu darbību.

– Daudzviet izskan bažas par to, ka latviešu biedrībās neiesaistās jaunā paaudze, mūsdienās emigrējušie. Raugoties uz Latviešu biedrības Austrijā aktivitātēm, rodas iespaids, ka tajā apvienojušies dažāda vecuma latvieši, tai skaitā bērni, kas ir ļoti pozitīvi.
– Tas nebūt nav vienkārši. Jā, aktivitātēs iesaistās gan bērni, gan pieaugušie, bet tas nav viegli paveicams. Turklāt ir vēl daudz vairāk latviešu, kuri Austrijā ir, bet ne Vīnes, ne Grācas biedrībās dažādu iemeslu dēļ neiesaistās. Visas biedrības, visā pasaulē saskaras ar šo jautājumu. Jāsaka gan arī tas, ka Austrijā latviešu ir vien ap 800. Neesam daudz, ja salīdzina, piemēram, ar diasporu Lielbritānijā.
Kamēr bērns ir mazs, vecāki var pateikt – dosimies uz latviešu skoliņu, dziedāsim dziesmas, mācīsimies tautasdziesmas un uzzināsim daudz par Latviju. Jāpiebilst, ka skoliņā latviskās tradīcijas, kultūra, vēsture tiek apgūta interesantā, interaktīvā un rotaļīgā veidā. Tagad, piemēram, rit interesants projekts Latvijas 100 gades biroja akcija „Cimdotā Latvija“ – bērni zīmē rakstainus cimdus. Tos sūtīsim kā apsveikumus veciem cilvēkiem Latvijas sociālajos namos. Bērniem tas ir interesanti – viņiem patīk zīmēt un reizē viņi uzzina daudz par Latvijas cimdu rakstiem.
Pusaudža, jaunieša vecumā ir atšķirīga situācija ar dalību biedrībā – vecāki vairs nevar tik viegli uzstāt. Lai jauniešus ieinteresētu saglabāt latviskumu, tradīcijas, jāmāk atrast veids, lai viņiem pašiem būtu pārliecība, ka viņi to vēlas. Pretējā gadījumā nekas neizdosies.
Vērojams cikliskums. Aktivitātēs iesaistās ģimenes ar bērniem, vēlāk – pusaudžu, jauniešu kļūst mazāk. Taču viss atkal mainās, kad ārzemēs esošajiem jaunajiem cilvēkiem veidojas pašiem savas ģimenes, ir savi bērni. Tad liela daļa atkal vēlas meklēt, stiprināt latviskās saites. Paaudžu atšķirības ir visur. Aktīvie cilvēki vienmēr veido kodolu, bet ir jautājums, kā piesaistīt jauniešus, kā piesaistīt tos, kuri līdz šim nav iesaistījušies. Arī Eiropas līmenī, ELA daudz runājam par to, kā latviešus vienot, kā aicināt pievienoties biedrībām. Jo vairāk latvieši dažādās pasaules vietās tiekas, runā, uzzina, apvienojas, jo vairāk varam izdarīt. Viens nav karotājs. Tā tas ir arī latviešu kopienu kontekstā.
Piespiest iesaistīties biedrībās nevienu nevaram un tā arī nebūtu pareizi. “Kad” un “ja” cilvēki vēlēsies, viņi pievienosies paši. Mūsu – biedrību – uzdevums ir rādīt, stāstīt, ka esam un, protams, darīt – organizēt pasākumus, īstenot ieceres, lai esam interesanti un noderīgi. Turklāt – biedrību biedri to visu dara sabiedriskā kārtā, bez atalgojuma. Tā ir kā atgriezeniskā saite – veids, kā varam pateikties par to, ko Latvija mums ir devusi un dod, un reizē, kā palīdzēt nākotnes vārdā. Mūsdienu pasaulē nekad nevar zināt, kur aizved dzīves ceļi un, ļoti iespējams, daudzi atgriezīsies Latvijā, ja ne mēs paši, tad varbūt mūsu bērni vai mazbērni.

– Mūsdienu laikmets maina iedzīvotāju plūsmu, darba, studiju, dzīves vietas, pat identitātes jēdzienu. Tas arī ietekmē biedrību nākotni?
– Biedrību nākotne, protams, ir ārkārtīgi aktuāls jautājums jebkurai diasporai jebkurā pasaules vietā. Latviešu tauta ir maza, esam maz latviski runājošo cilvēku – mums ir jābūt ļoti apņēmīgiem, lai latvisko saglabātu.
Tas, kāda ir latviešu kopienu nākotne, atkarīgs no mums – latviešiem. No katra no mums, un ne no viena cita. Piemēram, valodu jautājumā ģimenēs ir jābūt stingram lēmumam mājās runāt latviski, jaukto ģimeņu gadījumā – mācīt bērnam gan mammas, gan tēta valodu. Ja būs šī stingrība, tad latvietība un latviešu valoda tiks saglabāta no paaudzes paaudzē. Ja es tagad neuzstāšu savai meitai, ka viņai jārunā latviski, tad tāpat vien tas nenotiks. Tas ir tāpat kā ar ģimenes tradīcijām – ja ģimenē ir stipras, nelokāmas tradīcijas, tās tiek turpinātas arī nākamajā paaudzē.
Varu pastāstīt piemēru par ģimeni Austrijā, kura izaudzinājusi trīs bērnus. Bērni jau ir lieli, ir “otrās pusītes”, kuras nav latvieši. Visa kuplā ģimene bieži sanāk kopā, un, kad visi tiekas ģimenes mammas mājā, tad ir stingrs nosacījums – runāt tikai latviski. Tas attiecas arī uz tiem, kuri nav latvieši un kuri nav dzīvojuši Latvijā. Mamma ir noteikusi, ka mājā jāskan tikai latviešu valodai. To visi pieņem un bērnu “otrās pusītes” māk un cenšas elementāras lietas pateikt latviski.
Valodas jautājumā, liels paldies jāsaka Latviešu valodas aģentūrai, kas apmēram pirms gada izveidoja fantastisku platformu latviešu valodas tālmācībai – ClassFlow. Šādā veidā bērniem no dažādām pasaules valstīm divas reizes nedēļā ir iespēja internetā kopā ar skolotāju virtuāli tikties un mācīties. Tā ir fantastiska programma – jo šī ir ne tikai iespēja mācīties, bet arī komunicēt ar vienaudžiem. Turklāt tas viss notiek jauniešiem tīkamā veidā – interaktīvi, ar mūsdienu tehnoloģiju starpniecību.

– Vai esot Austrijā, ir kas tāds Latvijā, pēc kā ļoti ilgojaties?
– Visvairāk pietrūkst draugu. Man ir īpašas tuvas draudzenes no skolas, pat no bērnudārza laikiem. Tomēr mūsdienās šādas ilgas iespējams risināt – varam aizlidot viena pie otras, sazvanīties. Piemēram, svētdienu rītos vīrs pagatavo brokastis, skypā sazvanāmies ar vecākiem un visi kopā brokastojam. Tas mūsdienās ir iespējams.
Reizēm uznāk spēcīga nostalģija. Esmu no Siguldas, un, kad redzēju šī rudens brīnišķīgos Siguldas skatus, tad tik ļoti gribējās būt tieši tur, ieelpot lapu smaržu. Vai, kad Jāņos draudzene atsūta foto ar miglainu rītu, tik ļoti gribas būt Latvijā, pašai to piedzīvot. Tomēr tik spēcīgi mirkļi ir reti.

Intervija tapusi ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Autore: Māra Majore – Linē
Foto: no Vitas Kalniņas personīgā arhīva