Klāvs Liepiņš ir ērģelnieks un pedagogs (klavieres un ērģeles). Viņš uz Austriju devās, lai studētu, un tagad Vīnē dzīvo, studē un strādā jau septīto gadu.

– Austrijā nokļuvāt studiju dēļ?
– Jā. Meklēju, kur studēt, un viens no galvenajiem aspektiem, kādēļ izvēlējos Austriju un Vīni, bija tas, ka šeit par studijām nav jāmaksā. Par labu studijām Vīnē bija arī tas, ka šeit mācības iespējams apvienot ar darbu.
Sāku mācīties Vīnes Baznīcas mūzikas konservatorijā (Diözesankonservatorium
für Kirchenmusik der Erzdiözese Wien), bet studijas turpināju Vīnes Mūzikas un Tēlotājmākslas universitātē (Universität für Musik und darstellende Kunst Wien). Šo gadu laikā esmu ieguvis divus bakalaura grādus. Kad atbraucu uz Vīni, studēju ērģeles, bet sapratu, ka tikai ar ērģeļspēli, lai cik man tā ļoti arī patiktu, izdzīvot nevar. Tai jābūt lielai veiksmei un ļoti labam menedžmentam, lai ērģelnieka profesija būtu pamatdarbs. Tādēļ jau otrajā gadā paralēli sāku mācīties arī klavieru pedagoģiju (Instrumentalpädagogik). Tagad esmu uzsācis studijas maģistrantūrā.
Pašlaik esmu viens no ērģelniekiem Floridsdorfas katoļu draudzē un aizvietoju ērģelniekus arī citās Vīnes baznīcās (gan katoļu, gan luterāņu), ja ir tāda nepieciešamība. Pasniedzu arī klavierspēles privātstundas, kā arī esmu klavierskolotājs vienā no Vīnes Valdorfa skolām. Piedalos arī dažādos muzikālos projektos. Mūziķim ir jādara vairāki darbi, lai izdzīvotu – tā tas ir Latvijā, un tā tas ir arī Austrijā.

– Vai var teikt, ka septiņu gadu laikā, esat iesakņojies Vīnē?
– Septiņi gadi ir daudz, bet es neteiktu, ka esmu iesakņojies. Tāda sajūta nav. Ja es atrastu vietu, kur man būtu laba iespēja strādāt savā profesionālajā laukā, pilnībā nodoties mūzikai, es uz šo vietu dotos. Vai tā būs Latvija? Nezinu. Piemēram, ērģeļspēle gan Latvijā, gan Austrijā var būt papildus nodarbošanās, ne pamatdarbs. Diemžēl.
Kad ierados Vīnē, man šī pilsēta ļoti patika. Tagad pie visa īpašā ir pierasts, sajūsma noplakusi. Vīne ir tiešām skaista un kulturāla pilsēta, tomēr to neizjūtu kā savējo. Nezinu arī to, vai mana pilsēta ir Rīga, lai gan man vienmēr ir patīkami būt Latvijā. Pašlaik nezinu, kā būtu atgriezties Latvijā. Finansiālā ziņā, man šķiet, tas būtu sarežģīti. Vēl divi gadi jāstudē maģistrantūrā, un tad arī redzēs, kur vedīs profesionālās iespējas.

– Kā izvēlējāties apgūt tieši ērģeļu mūziku?
– Liela loma bija laikam, kad dziedāju Rīgas Doma zēnu korī Rīgas Domā. Kad dzirdēju šo vareno instrumentu, “skrēja skudriņas”. Brīnišķīga pieredze bija dzirdēt Aivara Kalēja ērģeļspēli. Sajūtas un skaņas atskanēšana baznīcā, kas rodas, kad dzird ērģeles, ir neaprakstāmi skaista. Ļoti dinamisks, daudzveidīgs un sarežģīts instruments.

– Sirdij tuvākas ir ērģeles, nevis klavieres?
– Tā gluži nevaru apgalvot. Katram instrumentam ir sava specifika, cits skaņas veidošanas mehānisms. Klavierspēlē svarīgāka ir pirkstu pieskāriena intensitāte, lai panāktu kontrastainu un niansētu skanējumu. Bet Ērģeļspēlē jāmāk atrast īstie reģistri (balsis), lai panāktu interesantu skaņdarba interpretāciju. Svarīga, protams, ir arī skaņas artikulēšana. Turklāt – ērģelēm ir vairākas klaviatūras un vēl pedālis, kurš tiek spēlēts ar kājām. Protams, ka ir vēl daudzas citas lietas, ko var šeit minēt, kas atšķir ērģeles no klavierēm, bet tad būtu gari un plaši jāstāsta. Ērģeles ir kā simfoniskais orķestris.
Pēc studiju pabeigšanas man noteikti gribētos vairāk koncertēt un spēlēt pavadījumus uz klavierēm dažādiem mūziķiem. Pašlaik pamatā ir pedagoģiskais darbs, kas arī ir interesanti. Esmu skolotājs bērniem sākot no septiņu gadu vecuma, kā arī pasniedzu privātstundas pieaugušajiem. Ļoti laba pieredze, turklāt Austrijā ir pavisam citādākas mūzikas pedagoģiskās metodes, nekā Latvijā.

– Kur spēlējot ērģeles bijusi visīpašākā sajūta?
– Latvijā esmu spēlējis vairākās baznīcās, piemēram, Sv. Jāņa, Anglikāņu, Vecajā Ģertrūdes baznīcās Rīgā. Diemžēl man pagaidām nav bijusi iespēja spēlēt Rīgas Doma baznīcā. Tas ir viens no maniem sapņiem.
Vīnē īpaša, pacilājoša sajūta bija pirmo reizi spēlējot Jezuītu baznīcā, uz patiesi lielām ērģelēm. Sv. Mihaela baznīcā spēlēju uz vienām no senākajām baroka ērģelēm Vīnē – uz tām var izpildīt tikai noteikta laikmeta mūziku un tas bija ļoti īpaši.

– Vīnei un Austrijai ir īpaša klasiskās mūzikas aura. Vai varētu būt, ka Austrijā klasisko mūziku novērtē vairāk nekā Latvijā?
– Manuprāt, koncertpublika, kura apmeklē klasiskās mūzikas koncertus, ir vienlīdz saprotoša, šo mūziku mīloša un izglītota gan Latvijā, gan Austrijā. Ir cilvēki, kuriem klasiskā mūzika patīk un ir, kurus tā neuzrunā. Daudz atkarīgs no ģimenes tradīcijām, muzikālās gaumes, audzināšanas, izpratnes. Austrijā klasiskās mūzikas tradīcijas ir senākas, Vīne savulaik bijusi svarīgs Eiropas muzikālais centrs un tam, protams, ir ietekme. Šeit daudzi slaveni komponisti radījuši savus skaņdarbus.
Muzikāla gaume cilvēkiem atšķiras un tas ir pavisam dabiski. Tomēr – muzikālā izglītošana, iepazīstināšana ar klasisko mūziku ir svarīga. Ir kāda īpaša informācija, kas slēpjas notīs. Manuprāt, katrā skaņdarbā ir komponista iedota enerģija ar notīm, ko var pastiprināt izpildītāji, diriģents. Ļoti liela nozīme ir interpretācijai.
Ir skaņdarbi, kas ir vienkāršāk uztverami, melodiskāki un tādēļ arī publikā iemīļotāki. Piemēram, Mocarta „Turku maršu” vai Ludviga van Bēthovena skaņdarbu “Elīza” atpazīst lielākā daļa, pat bērni. Sarežģīti skaņdarbi, kurus grūtāk uztvert, izprast, nav tik populāri – sevišķi 20., 21. gadsimta skaņdarbi. Lai izprastu šādus skaņdarbus, jābūt plašākām zināšanām par vēsturisko fonu, kontekstu, kā un kādēļ tas komponēts tieši tā.

– Kad īpaši izjūtat Latvijas sajūtu sirdī?
– Vienmēr ir patīkami atgriezties Latvijā, satikt ģimeni, draugus, būt laukos, sajust jūras gaisu. Man ļoti patīk Latvijas daba. Tomēr, iespējams, ilgas pēc Latvijas manī nav tik lielas, jo Vīnē kopā ar mani ir mana sieva. Daļa no Latvijas ir ar mani.
Patriotisma sajūtas īpaši uzplaiksnī izpildot latviešu mūziku, tādēļ gan klavieru, gan ērģeļmūzikas repertuārā cenšos iekļaut latviešu komponistu skaņdarbus. Tagad, piemēram, apgūstu Lūcijas Garūtas skaņdarbus. Spēlēju skaistos Jāņa Ivanova, Jāņa Mediņa, Marģera Zariņa, Pētera Vaska, Aivara Kalēja un citu komponistu darbus.

Intervija tapusi ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Autore: Māra Majore – Linē

Foto: Rihards Funts
Klāvs Liepiņš pie Rīgas Vecās Ģertrūdes baznīcas ērģelēm.