Latviešu biedrības Austrijā prezidents Uldis Kalniņš uzskata, ka ir svarīgi kopt un lepoties ar savu identitāti – latvietību. Saruna ar Uldi Kalniņu par dzīvi Austrijā, Latviešu biedrību Austrijā, kā arī latvietības saglabāšanu.

– Kā dzīves ceļi aizveda uz Austriju?
– Tagad esmu finanšu padomnieks ārzemniekiem Austrijā. Strādāju privātā uzņēmumā, kas salīdzinoši nesen nodibinājis pārstāvniecību Austrijā. Sākotnēji, kad 2011. gadā ar ģimeni pārcēlāmies uz Vīni, mana pamatnodarbošanās bija pasākumu producēšana. Tobrīd darbs bija saistīts ar pasākumiem dažādās valstīs, un bija jāizvēlas dzīves vieta kādā no Eiropas pilsētām. Izvēlējāmies Vīni.
Kad ieradāmies, vācu valodu nemācējām, pazinām šeit vien pāris cilvēku un sākām būtībā visu no nulles. Soli pa solim izdevās. Vīne ir ļoti internacionāla pilsēta. Statistikā atklājas, ka puse no Vīnes iedzīvotājiem nav austrieši. Tādēļ, manuprāt, šeit iedzīvoties var pat tad, ja nenotiek aktīva komunikācija ar austriešiem. Viss, protams, atkarīgs no personības – ja esi noslēgts, iejušanās jebkur būs grūtāka. Ja cilvēks ir atvērts, aktīvs, pozitīvs, tad, manuprāt, problēmu nav. Draugus, protams, uzreiz iegūt nevar, bet labus paziņas gan. Mazākās Austrijas pilsētās gan var nākties saskarties ar austriešu protekcionismu, barjerām, bet arī tās iespējams izkausēt.
– Latviešu biedrība atrada Jūs vai Jūs atradāt biedrību?
– Tas notika pakāpeniski. Tā kā Vīnē bijām visa ģimene, sākām interesēties, kādi un vai Vīnē notiek latviešu pasākumi. Drīz iepazināmies ar latviešu skoliņas vadītāju Ievu Pūpolu, un šo skoliņu apmeklēja arī mūsu meita. Tur iepazināmies ar latviešu ģimenēm. Apmēram pirms divarpus gadiem biedrībai vajadzēja jaunu vadītāju, un mani uzrunāja šim sabiedriskajam pienākumam.
– Kādēļ jūtat dzinuli latvietību stiprināt, vienot cilvēkus biedrībā?
– Šī sajūta, nepieciešamība nāk pavisam dabiski. Iespējams, tādēļ, ka neesam Latvijā, kur latviskā vide ir itin visur. Latvijā latvisks ir teātris, mūzika, avīzes, pasākumi, skola. Dzīvojot ārpus Latvijas, dabiska ir vēlme sajust latvisko. Īpaša motivācija, vismaz man, tam nav jāmeklē. Mums ir svarīgi būt kopā, svinēt latviskus Jāņus un Ziemassvētkus. Latvijā tas notiek dabiski, šeit tas ir jāorganizē. Tomēr tikpat, cik atšķirīgi ir cilvēki, tas, kādēļ viņi aizbraukuši no Latvijas, tikpat dažādi ir ar vēlmi saglabāt latvisko identitāti. Ne visi to vēlas. Ir arī cilvēki, kuri cenšas pēc iespējas ātrāk asimilēties un zaudēt latvisko.
Jāatzīst, ka, dzīvojot šeit, man latvietības un Latvijas labā izdodas izdarīt vairāk, nekā tas bija Latvijā.
– Kā jūs definētu latvietību?
– Tā ir mana identitāte. Es esmu latvietis sešās paaudzēs, cik zinu no ģimenes koka. Tās ir manas saknes. Esmu lepns par to, ka esmu latvietis un, iepazīstinot ar sevi, to vienmēr uzsveru. Latvietība nāk kopā ar vērtību kopumu, ar valodu, tradīcijām, manierēm, kultūras un svētku izjūtu.
– Kas būs nākotnes latvietis, ņemot vērā globalizācijas ietekmi, mobilitāti?
– Mana paaudze – mēs vēl būsim latvieši. Tomēr globalizācija virzās uz priekšu ārkārtīgi ātri un nacionālā identitāte strauji pazūd, vismaz tādā formā, kādā tā bija līdz šim. Tas, kas ir skumji, ka daudzas tautas zaudē savu unikālo. Darba jautājumos daudz tiekos ar Lielbritānijas pilsoņiem un jāsaka, ka reti kurš runā par ko savai tautai īpašu. Tas, par ko viņi interesējas, kas viņiem rūp, lielākoties ir globālās vērtības. Latviešiem īpašo kultūras, tradīciju un vērtību vēl ir ļoti daudz un spēcīgas. Tās jāsaglabā par spīti globalizācijai, kas identitātes jēdzienu strauji iznīcina.
Man ikdienā sanāk runāt četrās valodās – latviešu, angļu, vācu un krievu. Interesanti, ka meita krievu valodu apguva tieši Vīnē, ne Latvijā. Valodu zināšanas vienmēr ir liela bagātība. Mēs mājās runājam latviešu valodā, meita runā latviski bez akcenta. Tomēr latviešu kopienā kopumā valodas jautājums ir sāpīgs. Skaudri ir apzināties, ka valoda pat pēc paaudzes svešumā var arī pazust. Tas ir tika mūsu – latviešu rokās – neaizmirst un turpināt latvietību. Ir latviešu – austriešu ģimenes, kurās bērni runā lieliskā latviešu valodā, bet ir latviešu ģimenes, kurās bērni latviešu valodu tā arī neiemācās. 99 procenti loma ir ģimenē – tas ir ģimenes lēmums bērnam valodu mācīt vai nē. Biedrība var būt kā atbalsts, kā platforma, kur latviešiem satikties, runāt latviski, sadraudzēties. Jā, biedrība nodrošina latviešu skoliņas darbību, bet ir jābūt spēcīgai ģimenei, kura bērnu atved uz latviešu skoliņu, kura pēc tam mājās latviski runā, spriež par skoliņā, pasākumos darīto, pārrunā to, kādi ir un kādēļ ir latviešu svētki, kas ir Latvijas karogs, himna, mūsu tradīcijas.
– Kas ir tas, kas Jūs pietur Vīnē?
– Vīne astoto gadu pēc kārtas starptautiskā pētījumā atzīta par dzīvošanai kvalitatīvāko pilsētu pasaulē. Tas ir komplekss, ietverot veselības aprūpi, kultūras dzīvi, sabiedriskais transportu, drošību, ūdens tīrību, loģistiku. Dzīves kvalitāte ir fantastiska. Jāsaka, ka dzīves kvalitāte un līmenis Vīnē ir daudz augstāks, lai gan izmaksu ziņā dzīve Vīnē un Rīgā ir līdzīga.
– Vai Jūsu ģimene redz iespēju atgriezties Latvijā?
– Pagaidām konkrētu plānu atgriezties nav, tomēr nesaku, ka tas nekad nenotiks. Jūtamies mobili, tādēļ viss ir iespējams.
– Ko domājat par “saukšanu atpakaļ” uz Latviju?
– Ir daudz valstiski risināmu jautājumu, pirms šāda atpakaļ saukšana būs reāla. Piemēram, Lielbritānijas pensionāriem, kuri vēlētos atgriezties Latvijā, Latvija piemēro ienākumu nodokli pensijai, kas pārsniedz minimālo pensiju. Šobrīd savā veidā tiek sodīti cilvēki, kuri kā pensionāri grib atgriezties Latvijā. Tas nav pareizi, jo pensionārs savu godīgi nopelnīto pensiju tāpat atstātu Latvijā – nopērkot īpašumu, ikdienas tēriņos, kultūras pasākumos, veselības aprūpē.
Vēl būtiski – Latvijai stratēģiski jānofokusē sava ekonomiskā virzība. Jābūt skaidram, ar ko Latvija būs unikāla un kāda veida uzņēmējus Latvija vēlas redzēt. Piemēram, Igaunija skaidri definējusi digitālo virzienu, e-ekonomiku. Iespējama e-rezidence, vēlēšanās visi piedalās ar ID karti. Arī Latvijai vajag skaidru uzstādījumu, ko definētu jebkurš valsts reprezentatīvais posms, sākot no vēstniekiem, politiķiem līdz uzņēmējiem. Ar kultūru un Dziesmu un Deju svētkiem nepietiek.
– Kādi ir latviešu biedrības Austrijā nākotnes mērķi?
– Līdz šim biedrības darbība lielākoties bijusi saistīta par un ap kultūru un valodu, latvietību. Palēnām mēģinām paplašināt darbības virzienus, organizējot pasākumus ar mērķi stiprināt pilsonisko sabiedrību. Piemēram, pirms vēlēšanām notika diskusija par to kādēļ vēlēt, kādēļ būt pilsoniski aktīviem ar Paulu Raudsepu un Inu Strazdiņu.
Vēl vēlamies attīstīt jaunu biedrības darbības virzienu – Latvijas uzņēmēju atbalstīšanu saistībā ar jautājumiem, kas rodas plānojot ienākšanu Austrijas tirgū. Mēs varētu būt kā tilts ekonomiskajiem sakariem starp Latviju un Austriju. Taču tas viss notiek lēnām, jo biedrības biedri, valde visu veicam sabiedriskā kārtā, blakus mūsu ikdienas darbiem un pienākumiem.
Biedrība organizē dažāda veida pasākumus, tā reizē ir arī informatīvs portāls. Biedrībā pašlaik ir apmēram 50 biedru, aktīvais kodols ir apmēram 25 cilvēki, bet, lai iesaistītos mūsu organizētos pasākumos, nav jābūt oficiāliem biedriem. Pasākumi vienmēr ir atvērti un tajos iesaistās daudzi, kuri nemaz nav biedri. Un, nenoliedzami – priecājamies par katru, kurš atrod ceļu pie mums.
Vīnes latviešiem ir arī kopīgas aktivitātes ar biedrību Grācā, turklāt pašlaik rit sarunas ar latviešiem Zalcburgas apkārtnē, lai izveidotu biedrības struktūrvienību. Latviešu šajā apkārtnē ir daudz, bet pagaidām biedrības ir tikai Vīnē un Grācā.
Jāpiemin arī baltiešu kopīgās aktivitātes. 2016. gada pavasarī ar iepriekšējo Latvijas vēstnieku Austrijā izveidojās lieliska sadarbība ar lietuviešu un igauņu biedrībām Austrijā. Esam salīdzinoši maz, tādēļ kopīgiem spēkiem varam paveikt un īstenot lielākas idejas. Tā jau trešo gadu notiks Baltiešu balle, ar vēstnieku dalību, saviesīgām sarunām un polonēzi. Šogad balle būs īpaša – par godu Baltijas valstu simtgadei. Kopā ar igauņiem un lietuviešiem svinējām arī Līgo svētkus.
Varētu darīt vēl un vēl. Tomēr jāapzinās, ka biedrības darbs, aicināšana uz pasākumiem ir kā cīņa ar cilvēku brīvā laika plāniem. Tādēļ, protams, ir lieliski, ja aktīvi iesaistās pēc iespējas vairāk cilvēku – šādi iespējams īstenot vairāk ideju un plānu.

Intervija tapusi ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Autore: Māra Majore – Linē
Foto: Endija Dzilna