Lūdzu iepazīstini ar sevi! Kas Tu esi un ar ko pašlaik nodarbojies?

Mani sauc Andris Rasmanis. Esmu diriģents. Mācījies kordiriģēšanu Rīgā. Vēlāk izvēlējos turpināt studēt simfonisko orķestru un operu diriģēšanu Vīnē. Jau vairākus gadus vadu Vīnes latviešu kori. Šobrīd projektu veidā koncertēju, kur tieku ielūgts, visā Eiropā.

Kādu mūziku labprāt klausies? Tavs mīļākais skaņdarbs?

Lai gan esmu no klasiskās mūzikas pasaules, tomēr labprāt klausos arī roku, džezu, RNB un ne tikai to vien … Pašlaik tīri emocionālā ziņā no klasiskās mūzikas aktuāla ir Čaikovska 6.simfonija, bet no popmūzikas lauciņa Eagles “Hotel California”.

Kādus mūzikas instrumentus Tu spēlē?

Spēlēju klavieres, vijoli, ģitāru, mācījos arī blokflautu, visus sitamos instrumentus, klavesīnu, mazliet trombonu… Viss kaut kas ir spēlēts.

Tev nākas bieži ceļot. Kurā valsti visvairāk patika?

Jā, ir daudz ceļots, bet visspilgtāk atmiņā palicis pirmais brauciens kopā ar Rīgas Doma zēnu kori uz ASV. Tad vēl Itālija kopā ar jauniešu kori “Kamēr”, un tur gūtie panākumi.

Vai Tev ir brāļi, māsas? Arī mūziķi?

Jā, man ir jaunākais brālis Armands. Viņš mācījās mūzikas skolā trombona spēli, bet nepalika mūzikas laiciņā, jo mūzikas spēlēšana tā īsti nesaistīja. Manuprāt ikvienam būtu jāmācās kāds mūzikas instruments, ja ari nākotne tomēr netiek saistīta ar mūziku.

Vai Tev ir vēl kādi hobiji, izņemot mūziku?

Agrāk daudz gleznoju. Tagad man patīk dārza labiekārtošanas darbi gan savās lauku mājās Latvijā, gan mazdārziņa kopšana pilsētā, kur dzīvo tētis. Pēdējos pāris gados tam visam nopietni pievērsties neatliek daudz laika, kā vien aizbraukt uz Latviju apciemot savus mīļos.

Vīnes latviešu kora diriģēšana no vienas puses ir gan hobijs, gan atbildība. Hobijs, jo varu tikties ar latviešiem. Patīk apziņa, ka, ne tik daudz domājot par sevi, daru prieku citiem.

Kur un kā vislabprātāk atpūties?

Patīk atpūsties kopā ar draugiem sportojot. Vasarā tas ir pludmales volejbols, cauru gadu – basketbols. Patīk ceļot, bet tā kā tas ir saistīts ar profesionālo lauciņu, tad atpūtas ceļojumu atstāju brīdim, ja vairs nav iedvesmas nekam citam.

Tava mīļākā krāsa?

Tādas ir divas: zaļa un zila. Zaļā, jo esmu tāds kā dabas bērns, kurš bērnībā visas vasaras pavadījis laukos.

Kas Tev vislabāk garšo? Vai gatavo arī pats?

Jā, pašlaik gan tam ir maz brīva laika, bet, atnākot iedvesmai, tad viss notiek pats no sevis, un  gatavoju daudz un dažādi. Pārsvarā tie ir gaļas ēdieni. Man patīk gatavot lazanju dažādās versijās. Ciemiņiem gatavot tas ir pienākums, tāpēc vislabprātāk to daru, ja esmu viens pats vai ir kāds, kurš gatavo kopā ar mani.

Kurš gadalaiks Tev ir vismīļākais?

Pavasaris. Ne gluži marts, kad viss kūst, bet tad, kad saproti, ka visa vasara, viss gads vēl priekšā. Sajūtu līmenī gads sākas pavasarī, darba ziņā – rudenī.

Kādas rakstura īpašības citos cilvēkos Tev patīk?

Visaugstāk vērtēju šādas īpašības: atklātība, labestība, vienkāršība, kas savā ziņā ietver godīgumu, spēja būt pašam, līdzcietība. Patīk, ja personai ir arī ambīcijas, mērķtiecība.  Es pats arī šad tad cenšos sev to atgādināt un piedomāt par šīm īpašībām attieksmē pret citiem cilvēkiem. Nezinu, vai vienmēr tas izdodas …

Kādas kļūdas Tu nekad vairs neatkārtotu?

Neesmu drošs, vai varu apsolīt, bet, ja es koncentrējos kādai vienai lietai, tad neļaut šo koncentrēšanos novērst kādai citai, kas fokusēšanos izsit no līdzsvara, lai es varētu visu savu enerģiju 100% veltīt vienam noteiktam mērķim, nevis sadalīt savu enerģiju un intereses vairākos citos virzienos.

Kas Tevi visvairāk satrauc?

Parasti satraucos, vai es visu pagūšu laicīgi izdarīt, pat tad, ja it kā visu sāku laicīgi. Nepatīk atlikt uz rītdienu to, ko var paveikt šodien. Gadās arī šādas tādas neveiksmes, bet es uz tām neskatos kā uz kaut ko fatālu. Ja krītu, tad ceļos un dodos tālāk. Dzīvē mums dotas arī citas iespējas. Esmu “uzaudzējis biezāku ādu” un vairs tā īpaši nepārdzīvoju, ja kādreiz nepaveicas.

Kādas ir bijušas Tavas lielākās bailes?

Lai cik tas nebūtu interesanti, pašas lielākās bailes ir bijušas uz skatuves. Tā saucamais “lampu drudzis”. Ir jāsaņemas un jāpārvar savas bailes, lai īstenotu uzstādīto mērķi un varētu muzicēt skatītāju priekšā.

Kāds ir galvenais izaicinājums Tavā dzīvē?

Mans mērķis, neskaitot kādā tālākā nākotnē ģimenes veidošanu, ir sevi mākslinieciski pilnveidot un eksponēt tādos veidos, kā to vēlos. Tās ir tās darba ambīcijas, kas šobrīd man ir pats galvenais, lai varētu atrast sev stabilu vietu, kur es sevi varētu redzēt kā diriģentu. Karjeras veidošanai ir nozīmīga vieta, kas šķiet pašsaprotami, jo bez tās, loģiski domājot, ģimenei nebūs iespējas tā reāli pastāvēt.

Vai Tu apzinies, ka spēj piesaistīt cilvēkus, un kaut kā īpaši attīsti šo spēju?

Es pat nezinu, vai īpaši piesaistu. Sanāk strādāt ar dažādiem cilvēkiem. Man ir svarīgi, ka veidojas šī savstarpējā saikne, sapratne un cieņa tīri profesionālā ziņā. Šī spēja piesaistīt uzmanību nav ne iedzimta, ne pārmantota. Vēl Dārziņa mūzikas skolā es bērnībā esot tikai smaidījis un dziedājis, bet daudz nerunājis. Varbūt tieši tāpēc mani arī nepaņēma filmā “Ziemassvētku jampadracis”, jo es biju par smaidīgu, bet tur vajadzēja nopietnas sejas. (smejas) Doma skola gan ir īsta dzīves skola, jo tur tiec “izdresēts”, tiek ieliktas uzvedības normas, iemācīta apzinības sajūta. Saskarsmes mācība nāk vēlāk 14-15 gados, pārtopot par diriģentu un diriģējot kori. Tas prasa ilgu laiku. Jo agrāk sāk, jo labāk izkopj šo spēju. Nākas piedomāt par to, kā komunicē ar apkārtējiem. Dažkārt ir jāpārkāpj sev pāri, jo pat tad, ja nevēlies ar kādu sazināties vai sliktāk jūties tajā dienā, Tev ir jāspēj atvērt sevi cilvēkiem.

Ko Tev nozīmē citu domas par sevi?

Agrāk tas man šķita svarīgi. Tagad tas vairs nav tik būtiski, īpaši, ja man ir savs viedoklis par to, ko zinu. Man patīk, ja mani saprot, ja mums sakrīt viedokļi, ja ne, tad arī nekas. Ja man nav bijusi taisnība, tad man ir svarīgi, lai tas otrs nejustos slikti. Ja kritika ir konstruktīva, es to uztveru viegli. Kaut biežāk būtu kritika, ko var izlabot! Arī pašam jābūt paškritiskam. Tas nāk tikai par labu. Mani reti var izvest no pacietības, tomēr, ja zinu, ka tad, ja ar visu atdevi esmu strādājis savā profesionālajā lauciņā, un kāds no projekta dalībniekiem mani sāk mācīt, kā jādara mans darbs, tad tas manā prātā ievieš ne pārāk patīkamas emocijas, un sekas var būt arī ne pārāk patīkamas …

Cik lielu nozīmi Tu piešķir ārējām veidolam, izskatam?

Ārējo izskatu, gribot vai negribot, mēs tveram kā pirmo, kad satiekam nepazīstamu cilvēku, bet, kā jau tas zināms, izskats bieži vien var būt maldīgs cilvēka būtības atspoguļošanā, vienalga vai cilvēks būtu “uzcirties”, vai nedaudz nevīžīgs. Diriģentam ir pienākums par sevi vismaz elementāri parūpēties, jo darbs tomēr saistīts ar cilvēkiem.

Ko Tev nozīmē laime, būt laimīgam?

Ir daudzas visādas mazas laimītes. Tā varētu būt: atpūta dziļi laukos pēc saspringta darba posma, kur var atbrīvoties no stresa, lieliski pavadīts vakars ar kursabiedriem vai draugu lokā, iziešana kaut kur ar savu mīļoto cilvēku. Šajos ambīciju laikos, kad karjera ir būtiska, laime ir miers, ja ne par ko lieki nav jāuztraucas, ja viss notiek pareizi un ne par ātru, ne par lēnu.  Vispārējā laimes sajūta ir tad, ja Tu esi apmierināts ar sevi, savu ikdienu un ir labi kopā ar cilvēkiem, ar kuriem kopā pavadi savu laiku. Pēc projekta noslēgšanas Tu jūties priecīgs ne tikai par saviem panākumiem un atzinību, bet arī par to, ka esi kādam kā mākslinieks dāvājis prieku.

Tavas domas par latviešu muzikālo aktivitāti ārzemēs?

Latvietis, kurš ir izvēlējies pārcelties uz ārzemēm, turp dodas ar noteiktu mērķi, un koris var nebūt pirmajā vietā. To var arī saprast. Vēlētos, lai būtu vairāk tādu, kuri ir apmierināti ar savu ikdienas dzīvi, kuri būtu savās sajūtās atraduši sevi ārzemēs, lai spētu atrast laiku arī lietām ārpus  viņu darba pienākumiem, un vēlētos atnākt uz kori, muzicēt, darīt prieku sev un citiem, pilnveidot savu garīgo pasauli.

 

2018.g.septembris

Intervēja: Endija Dzilna (LBA)

 

Image courtesy of Jānis Deinats