Ortodonte, Eltz institūta Vīnē dibinātāja Maija Eltz ir latviete un runā latviski, bet viņa piedzima Austrijā, pēckara gados – latvietes un austrieša ģimenē. Viņas latviešu vecmāmiņa arī pārcēlās uz Vīni, un, pateicoties vecmāmiņas lielajai mīlestībai pret Latviju, Maija Eltz iemācījās latviešu valodu un uzauga ar stāstiem par Latviju.

– Piedzimāt Austrijā, neesat dzīvojusi Latvijā, bet latviski runājat patiešām labi!
– Es latviešu valodu nekad neesmu mācījusies. Es to apguvu, klausoties un runājoties ar vecmāmiņu. Kad biju apmēram trīs gadus veca, uz Vīni no Latvijas pārcēlās arī mana vecmāmiņa un vectētiņš. Tas notika apmēram 1962. gadā. Vectētiņš nomira pēc gada. Mamma un tētis daudz strādāja, un vecmāmiņa mani uzaudzināja, ar mani, protams, runādama latviski. Vecmāmiņa nodzīvoja garu mūžu un nomira, kad man bija 12 vai 13 gadi. Mamma ar mani dažkārt runāja latviski, tomēr lielākoties ģimenes valoda bija vācu valoda, jo tētis latviešu valodu nesaprata.
Es uzaugu fantāziju pasaulē, ko sniedza vecmāmiņas stāsti par Latviju, jūru. Viņa stāstīja par vectēvu, kurš bija zvejnieks, par to, kā zivis tika zvejotas ar tīkliem, kā tās tika izņemtas un kā tika laboti tīkli. Viņa man vienmēr dziedāja dziesmu “Pūt, vējiņi”.
Man pašai nešķiet, ka mana latviešu valoda būtu laba. Īpaši jau gramatiku nepārzinu. Šaubas par to, ka nemāku latviešu valodu pietiekami labi, bija iemesls, kādēļ saviem bērniem neesmu iemācījusi runāt latviski. Mans vīrs ir austrietis, un bērni uzauga Austrijā. Kļūstot vecākai, es vairāk izjūtu savas saknes, un man ļoti žēl, ka neesmu iemācījusies latviešu valodu pamatīgi, lai to nodotu arī saviem bērniem, mazbērniem. Tagad jūtu, ka vēlos kļūt par luterāni, tāpat kā mana mamma, vecmāmiņa. Austrijā lielākoties visi ir katoļticīgi, bet sajūtu sevi vairāk tieši luterāņu baznīcā.
Es diemžēl pati arī tikai vienu reizi esmu bijusi Latvijā, bet man ļoti gribas kopā ar bērniem, mazbērniem aizbraukt uz Latviju, uz Dziesmu un Deju svētkiem. Man ir pieci mazbērni. Viena meita dzīvo Vīnē, viena Londonā un dēls – Parīzē. Visiem bērniem bērnībā dziedāju “Aijā žūžū lāča bērni!” Domāju, ka tagad, kad bērni ir lielāki, arī viņos ir interese par savām saknēm.


– Visa Jūsu dzīve bijusi saistīta ar Austriju, kur slēpjas vēlme aizvien runāt latviski un domāt par Latviju?
– Mana mamma ir mirusi, un vienīgi ar saviem pacientiem – latviešiem – varu runāt latviešu valodā. Man bērnībā vienmēr šķita, ka tā ir tāda slepena, īpaša valoda, kurā es varu runāt ar savu vecmāmiņu un mammu. Mana mamma bija aizbraukusi uz Latviju, jo atguva māju, kas bija ģimenes īpašums. Atceros, ka tad zvanīju uz Latviju un tas bija tik neparasti, ka tur atbildēja latviski. Mamma gan par šo īpašumu dabūja vienu latu mēnesī no tiem cilvēkiem, kuri bija izmitināti šajā mājā. Beigu beigās māja tika pārdota.
Es vienmēr esmu sevī jutusi ko atšķirīgu. Tā ir latviskā sajūta, cita mentalitāte. Visu dzīvi ir pavadījusi doma, ka īsti neesmu austriete. Man šķiet, ka latviešiem ir vairāk ziemeļnieciska mentalitāte – latvieši ir ļoti strādīgi, labsirdīgi, godīgi. Es kādu laiku strādāju arī Vācijā un jutos vieglāk nekā Austrijā, šķita, ka tur cilvēkus saprotu labāk – viņi ir tuvāk ziemeļiem.

– Kā Jūsu mamma nokļuva Austrijā?
– Mana mamma piedzima 1920. gadā. 1941. gadā Latvijā ienāca vācu karaspēks un mans tēvs bija pilots lidmašīnām, ar kurām uz Rīgu tika vestas palīdzības preces, piemēram, ēdiens. Viņš ļoti mīlēja mūziku. Kādā reizē, Rīgā viņš apmeklēja operu “Toska” Latvijas Nacionālajā operā, un viņam blakus sēdēja jauna meitene – tā bija mana mamma. Viņa sākotnēji negribēja runāt ar Vācijas karaspēka zaldātu. Taču mamma tik ļoti pārdzīvoja operas notikumus, ka mirklī, kad Toska izvēlas nolēkt no cietokšņa jumta, tētis viņai teica, lai tik ļoti nebaidās, jo tā taču ir tikai izrāde un lēciens nav īsts. Tā aizsākās saruna, un katru reizi, kad tētis lidoja uz Rīgu, viņš mammu apciemoja. Pa to laiku mamma bija pabeigusi studijas un bija zobārste. Abi vēlējās precēties un nolēma doties uz Vīni, lai viņa varētu iepazīties ar tēva ģimeni. Diemžēl viss izvērtās skumji. Armija tēti aizsūtīja uz Čehoslovākiju, bet manai mammai nebija nekāda labā dzīve Vīnē, jo tēva tēvs nevēlējās savam dēlam par sievu ārzemnieci, meiteni no Latvijas. Viņa Vīnē bija viena, neviena negribēta un izmisusi, tādēļ devās uz konsulātu, lūgt iespēju atgriezties Latvijā. Tur viņai pateica: “Madam, mums ļoti žēl, bet Jūs savu valsti esat zaudējusi..” Viņa vairs nedrīkstēja atgriezties Latvijā.. Tas laiks mammas dzīvē bija ļoti grūts, viņai nebija kur dzīvot un nebija neviena tuva cilvēka. Kad Austrijā ieradās krievu karaspēks, mamma ļoti nobijās. Par laimi, ANO palīdzēja un viņa ar bēgļiem devās uz Vāciju, kur kopā ar latviešu zobu tehniķi sāka strādāt zobārstniecībā, kas bēgļiem laboja zobus. Pagāja apmēram pieci gadi līdz mamma ar tēti atkal atrada viens otru. Tolaik Vīnē bija liels bads un grūti pēckara laiki, es piedzimu krietni vēlāk – 1958. gadā. Taču mammai izdevās palīdzēt, lai visas trīs māsas izkļūst no Latvijas. Viena strādāja slimnīcā un dzīvoja Drēzdenē, tieši tolaik, kad Drēzdene nodega. Otra māsa nokļuva ASV, Toronto, kur apprecējās ar latvieti. Tur ir liela latviešu kopiena un bērēs notika arī dievkalpojums, ko vadīja latviešu mācītājs. Trešā māsa, kura bija baletdejotāja, nokļuva Austrijā un dejoja Vīnes operā, bet vēlāk – Ņujorkā, kur bija baletdejotāja arī Metropolitan operā. Mana vecmāmiņa, spītējot lielajam vecumam, apciemoja meitas ASV.
Ir ārkārtīgi žēl, ka ģimenes šādi tika izšķirtas pa visu plašo pasauli. Mana mamma pēdējos gados diemžēl bija smagi slima, un viņai tā arī neizdevās satikties klātienē ar māsām, bet viņas sazvanījās. Dažreiz mana mamma teica – žēl, ka viņa un māsas devušās prom no Latvijas.. Tomēr, kas zina, kādi tad būtu bijuši likteņi, jo, cik zinām, visas četras māsas jau bija plānots izsūtīt uz Sibīriju. Kara un pēckara laiks, likteņi bija smagi gan tiem, kuri palika Latvijā, gan tiem, kuri aizbrauca.

Intervija tapusi ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Autore: Māra Majore – Linē
Foto: No Maija Eltz personīgā arhīva
Vēsturiskais foto – Maija Eltz mamma Milda Krieviņa (no labās puses, pagriezusies uz pārējo pusi) un viņas trīs māsas.
Foto ar divām sievietēm: Maija Eltz mamma (no labās puses) Rīgā, 1941. gadā.