Kamēr daudzi bauda ceļojumus uz Austriju, citi īsteno sapni un šo valsti sauc par mājām. Rit jau septītais gads kopš Nora Kinna kopā ar vīru ikdienu vairs nesaista ar Latviju, bet gan Austriju. Abi uzņem viesus brīvdienu dzīvokļu mājā “Mansaura”, Austrijas Alpos, Forarlbergā, Montafonas ielejā.
N. Kinna stāsta: “Abiem ar vīru vienmēr ir patikuši kalni. Kalnos iemīlējos jau 14 gadu vecumā, kad kopā ar vecākiem devos uz Kaukāza kalniem. Vēlāk bija iespēja iepazīt kalnus Sibīrijā. Kalnu gaiss un daba ir kas īpašs.
Pusmūža gados vīrs piedzīvoja smagas veselības problēmas. Lai atlabtu, devāmies uz kalniem, kur viņam radās doma atjaunot slēpošanas prasmes. Palēnām arī viņu pārņēma kalnu kaislība. Kādā no reizēm, kad Alpos vīrs slēpoja un es baudīju pastaigas, sākām runāt par to, ko mēs gribētu darīt pensijā. Sapratām, ka abi vēlamies dzīvot kalnos. Tomēr tā vienkārši iegādāties māju, dzīvot un neko nedarīt mēs nevarētu atļauties, tādēļ radās doma par viesu namu. Kā šī vēlēšanās bija izteikta, tā izskanēja Visumā, un notikumi sāka risināties tā, ka jau pirms pensijas meklējām viesu namu, kuru varētu iegādāties. Sākotnēji pētījām iespējas Bavārijā un Tirolē, līdz atradām viesu namu Forarlbergā – pasakaini skaistajā federālajā zemē, par kur biju lasījusi Hemingveja grāmatās. Pirmā māja, kuru mums parādīja pirmais mākleris, bija tieši šis viesu nams.”


Kinnu ģimene savās jaunajās mājās un reizē arī darbavietā ieradās 2012. gada 30. jūlijā un jau 1. augustā sagaidīja pirmos viesu nama viesus. Viss nav sākts no nulles. Pagājušajā gadsimta sešdesmitajos gados būvētajā ēkā viesi uzņemti jau 50 gadus. Sākotnēji tā bijusi pansija ar nelielām istabiņām un koplietošanas labierīcībām katrā stāvā. N. Kinna paskaidro: “Tolaik cilvēkiem bija ierobežoti līdzekļi ceļošanai. Ekskursijās ceļotāji devās ar autobusiem, apmetās nelielās istabiņās. Šādā veidā viesu namā viesi tika uzņemti aptuveni 20 gadus. Palēnām mainījās ceļošanas veids, iespējas un vēlmes. Aizvien vairāk viesu sāka ierasties ar personīgajām automašīnām, ģimenes vēlējās apmesties apartamentos ar individuālām labierīcībām. Pieprasījums noteica to, ka istabiņas pārveidoja par apartamentiem. Tagad situācija atkal mainās, jo tiek pieprasīti aizvien lielāki apartamenti. Ceļotāji ierodas kuplās ģimenēs un vēlas plašas telpas un atpūtas iespējas.”
Kā bija uzsākt uzņēmējdarbību Austrijā? N. Kinna saka, ka nācies saskarties ar grūtībām, tomēr tās esot pavisam atšķirīgas no tām, kādas skar uzņēmējus Latvijā. N. Kinna dalās pārdomās: “Austrijā viss ir ļoti sakārtots. Visur un pret visiem izturas ar cieņu. Cilvēkam cieņa šeit pienākas automātiski – tā nav jāizpelnās. Tas ir humānisms. Cilvēki ciena cits citu kā cilvēku, valsts ciena kā nodokļu maksātāju. Savstarpējā komunikācija ir civilizēta, un tam patiešām ir liela nozīme. Te ir miera un drošības sajūta, turklāt ir prognozējamības sajūta. Austrijā ir stabila pilsoniskā sabiedrība. Tā nav polarizēta, radikalizēta un nav naidīga pret tevi tikai tāpēc, ka esi ieradies no citas valsts vai reģiona. Ja negaidi, ka tev metīsies ap kaklu, ko šeit mentalitātes dēļ neviens nedara, tad var sagaidīt laipnību, pieklājību, toleranci, un pie tā ļoti ātri pierod. Protams, cilvēki to pašu sagaida arī pretī – ka būsi čakls, iecietīgs, pieklājīgs, ievērosi vietējos noteikumus, pieņemsi kultūrvidi. Tad viss ir kārtībā.
Dzīvojam piecu valstu krustpunktā – Itālija ir simts kilometru attālumā, Vācija 60, Lihtenšteinas galvaspilsēta 40 kilometru attālumā, bet līdz Šveicei ir vien deviņi kilometri. Cilvēki, gadsimtiem ilgi dzīvojot pierobežā, ir pieraduši pie dažādām kultūrām, tādēļ ir elastīgi un diezgan iecietīgi. Pieklājīgi, bet reizē atturīgi. Ļaudis šeit labprāt tiekas ārpus mājām, bet savās mājās nebūt tik bieži neieaicinās. Mēs šīs īpatnības labprāt pieņēmām. Viens manu senču atzars nāk no Dienvidvācijas. Savulaik 19. gadsimtā viņi emigrēja uz Baltiju, un cauri gadu simtiem un paaudzēm tieši man atstājuši šo viduseiropiešu mentalitāti. Šeit – Austrijā es sevi atpazīstu un jūtos harmonijā ar sevi daudz vairāk, nekā tas bija Latvijā.”
N. Kinna un viņas vīrs Austrijā ieradušies ar sliktām vācu valodas zināšanām, taču drīz vien atklājuši, ka ar pūlēm apgūtā vācu valoda šajā reģionā noder visai maz. Šis apvidus gadsimtu gaitā piedzīvojis vairākas emigrācijas plūsmas no Šveices, rezultātā cilvēki šeit runā dialektā, kas izveidojies saplūstot vācu valodai un Šveices ceturtajai oficiālajai valodai – retoromāņu valodai, kas ir romāņu, nevis ģermāņu valoda.
“Mansauras” viesu vidū apmēram 20-25 procenti ir ceļotāji no Latvijas. Atšķirībā no citu valstu ceļotājiem, latvieši lielākoties atbraucot vasarā, nevis ziemā, kad Montafonas ieleja pārvēršas par ziemas sporta veidu paradīzi. N. Kinna atzīst, ka ceļotāji, protams, ir dažādi, bet spēcīgākais stimuls, kādēļ cilvēki dodas uz Austriju, ir daba un kalni. Ciemojoties Montafonas ielejā, turklāt ir neparasta iespēja īsā laikā redzēt dabas, kultūrvides, arhitektūras atšķirības un burvību ne tikai Austrijā, bet arī tik tuvu esošajā Šveicē, Vācijā, Itālijā un Lihtenšteinā.
Kinnu ģimene ik gadu dodas uz Latviju, lai apciemotu bērnus, mazbērnus, draugus, kuri šad un tad atbrauc ciemos arī uz Austriju. N. Kinna neslēpj – lēmums pārcelties uz Austriju un vadīt viesu namu netiek nožēlots ne mirkli. Drīzāk nožēla ir par to, ka tas nenotika agrāk.

Autore: Māra Majore – Linē
Foto: no Kinnu ģimenes arhīva