Bērnu ārsts – reanimatologs Edgars Liepiņš jau nepilnus sešus gadus dzīvo Austrijā. Kopā ar ģimeni – sievu un diviem bērniem viņa mājvieta un arī darbavieta ir Vīnes Noištatē.

– Latviešu ārsts Austrijā. Kādēļ tā?
– Varētu teikt, ka tā ir nejaušība, jo neko tādu iepriekš neplānoju. Pirms ekonomiskās krīzes, 2008. gadā, mūsu ģimenei finansiāli veicās labi, bez satricinājumiem pagāja krīzes laiks, bet tad pēkšņi darba iespējas samazinājās. Sieva tolaik bija bērna kopšanas atvaļinājumā un piekrita manai idejai paraudzīties uz darba iespējām Eiropā. Tolaik daudzi medicīnas darbinieki devās strādāt uz Vāciju, palīdzību piedāvāja dažādas darba meklētāju starpniekorganizācijas. Vācu valodas zināšanas man būtībā nebija, tikai tik, cik biju apguvis skolas laikā. Kad interesējos par valodu kursiem, sapratu, ka paies apmēram trīs gadi, līdz kursu ietvaros būšu apguvis nepieciešamo līmeni. Atradu privātskolotāju un intensīvi, divu mēnešu laikā izdevās uzlabot valodu zināšanas tā, lai saņemtu nepieciešamo valodas līmeņa sertifikātu, un – lai es varētu strādāt Vācijā. Aizbraucot gan nācās secināt, ka vācu valoda mācību materiālos atšķiras no tās, kādā cilvēki runā ikdienā. Daudz kas bija jāapgūst uz vietas.
Vācijā bijām pusgadu, bet dažādu iemeslu dēļ, nolēmu ļauties jaunai pieredzei. Starpnieks piedāvāja darbavietu slimnīcā Vīnes Noištatē, un tā nokļuvām šeit. Arī Austrijā valodas zināšanas bija jāpapildina, jo vācu valoda te un Vācijā nav identiska, īpaši jau sarunvaloda.

– Kā iejutāties Austrijā?
– Tas nebija vienkārši, bet visu var apgūt un salīdzinoši ātri iejutāmies. Sieva ir juriste un turpina strādāt no mājām attālināti, jo darbi saistīti ar Latviju. Kad pārcēlāmies, bērni vēl bija mazi – divus un četrus gadus veci. Viņi ātri apguva vācu valodu. Mājās konsekventi runājam tikai latviešu valodā, un valoda ir tīra, bez akcenta. Kad bērni vēl tikai mācījās vācu valodu, bija mirklis, kad viņi gribēja savstarpēji runāt vāciski – to stingri aizliedzām. Tagad nevienam pat neienāk prātā savstarpēji sarunāties vācu valodā. Vakaros skatāmies “Panorāmu”, raidījumus latviešu valodā, interesējamies par notikumiem Latvijā. Tas notiek pašsaprotami. Tā ir daļa no mūsu dzīves.
Vīnes Noištate ir Valmieras izmēra pilsēta apmēram 50 kilometru attālumā no Vīnes. Visu mūžu biju dzīvojis Rīgā, un agrāk man šķita, ka es nevarētu dzīvot mazpilsētā. Tagad, ļoti iespējams, man patiktu dzīvot vēl mazākā vietā, laukos. Ir cits vecuma posms, citas prioritātes.
Šeit nejūtos kā svešumā. Austriešu mentalitāte ir līdzīga mūsējai. Pirmajā mirklī austrieši nav atvērti un draudzīgi, bet līdz ar iepazīšanu, veidojas ciešas attiecības. Taču tas nenotiek ātri. Piemēram, līdz darba kolēģi mani pilnībā pieņēma, pagāja divi, trīs gadi. Tagad attiecības ir lieliskas. Jāsaka, ka man iepriekš nav bijuši tik labi kolēģi, ar kuriem ir viegli sastrādāties, un kur dēļ ir prieks doties uz darbu. Taču – tas nav atkarīgs no valsts vai tautības, tā vienkārši ir sakritība.
Austrija ir apdāvināta ar dabas skaistumu – te ir meži, kalni, pastaigu, slēpošanas iespējas. To visu izbaudām. Man patīk arī Austrijas virtuve. Ēdieni ir pamatīgi – speķis, šniceles, asins desas, šķovēti kāposti.

– Vai iespējams salīdzināt veselības aprūpes sistēmu Austrijā un Latvijā?
– Tāpat kā visur – ir labi un ne tik labi cilvēki, tāpat arī ir ar sistēmu. Ar lielo sistēmu man darīšana nav īsti bijusi. Es strādāju pēc labākās sirdsapziņas. Par ne tik labiem gadījumiem, veikumu var dzirdēt ne jau tikai Latvijā, tāpat ir arī šeit. “Konveijers”, par ko sūdzas saistībā ar medicīnas nozari Latvijā, ir arī šeit.
Strādāt gan šeit ir ērti, jo nav jāuztraucas par atalgojumu. Ārstam nav jāstrādā vairākos darbos, lai izdzīvotu. Tomēr ārsti šeit ir noslogoti – nevis dēļ cīņas par algu, bet gan lielā pacientu skaita dēļ.

– Vai pieļaujat iespēju atgriezties Latvijā?
– Protams, tāda iespēja pastāv, tomēr praktiska plāna, kā to izdarīt pagaidām nav. Tieši ekonomisku apsvērumu dēļ. Atgriežoties viss atkal būtu jāsāk no nulles. Pierod pie ērtībām, pierod pie tā, ka man kā bērnu ārstam nav jāstrādā trīs, četros darbos, lai nopelnītu.
Pēc savas būtības esmu “nomads” – kādu laiku esmu vienā vietā, bet varu doties arī tālāk. Lai gan jāatzīst – Austrijā ir daudz momentu, kas pietur – darbs, kolēģi, ikdienas ērtības. Tomēr – vienmēr paturam prātā, ka reiz mēs visi vai mūsu bērni varam nolemt atgriezties Latvijā. Tādēļ piedomājam, lai bērni varētu viegli iejusties Latvijā. Mājās runājam latviski, turklāt viņi mācās interneta skolā, kur kopā ar citiem bērniem no dažādām pasaules vietām apgūst latviešu valodas gramatikas nianses, kā arī vienkārši parunājas.
Arī tagad mēs regulāri braucam uz Latviju, un bērni Latvijā pavada vasaras. Savukārt Austrijā tiekamies ar latviešiem un piedalāmies Latviešu biedrības Austrijā pasākumos.

Intervija tapusi ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Autore: Māra Majore – Linē
Foto: no Edgara Liepiņa personīgā arhīva