Uz Austriju latviešu pianisti Ievu Ošu dzīves ceļi aizveda neplānoti. 1989. gadā Grācā mūziķe kļuva par I. Franča Šūberta un XX gadsimta mūzikas konkursa laureāti. Tas pavēra iespēju papildināt muzikālās zināšanas Grācas Mūzikas augstskolā (tagad universitātē), kur pēc diviem studiju gadiem viņai piedāvāja darbu.

– Mūzika Jūs aizveda un atstāja Grācā..
– Jau biju absolvējusi Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatoriju, kad pamanīju neparastu bukletiņu par konkursu, kas notika Austrijā, Grācā. 1989. gadā tas bija kas īpašs – bez Maskavas starpniecības doties uz konkursu ārzemēs. Tolaik uz starptautiskiem konkursiem iespēja bija doties Maskavas, pašas Krievijas, bet ne Baltijas māksliniekiem. Dēls tolaik bija pavisam mazs, bet mana mamma teica – gatavojies konkursam, es tev palīdzēšu. Saņēmos. Laika bija palicis maz, programma ļoti grūta. Vairāk kā pusgadu intensīvi strādāju un konkursā piedalījos. Tur mani sadzirdēja Štīrijas gubernators, kurš piedāvāja maksāt man stipendiju no sava fonda, lai es varētu papildināt zināšanas un prasmes Grācas Mūzikas universitātē. Saņēmu stipendiju arī no Austrijas kultūras un zinātnes ministrijas. Varētu teikt, ka es biju pirmā bezdelīga..
Pateicoties stipendijai varēju studēt, īrēt istabiņu un nomāt klavieres. Puika pa to laiku auga pie maniem vecākiem, bet mans pirmais vīrs arī studēja, bet Maskavā. Iespēju robežās braucām pie dēla, bet kopumā trīs gadi bija grūti. Man pat prātā nenāca iespējamība, ka es varētu palikt Austrijā. Tolaik nekas tāds nenotika. Tā nu mācījos, dzīvoju ļoti taupīgi un veidoju iekrājumus turpmākajai dzīvei, atpakaļ Padomju Savienībā. Biju pārliecināta, ka tā bija vienīgā reize, kad esmu ārzemēs. Austrijā pirku un mammai ar vilcienu vedu saimniecības preces, garšvielas, veļas mašīnu, tapetes un citas lietas. Visa tolaik gūtā pieredze bija milzīgs kultūršoks.
Biju nokļuvusi savā sapņu zemē. Atceros, ka vēl tajos laikos, kad ceļot nebija nekādu iespēju, domāju – ja es savā mūžā drīkstētu izvēlēties tikai divas pilsētas, ko apskatīt, tad viena no tām būtu Venēcija, bet otra – Vīne. Nu abas manas sapņu vietas esmu izstaigājusi krustām šķērsām. Vīnē vēlējos doties Bēthovena un Šūberta meklējumos, iet pa viņu takām, savām acīm redzēt namus, kur viņi dzīvojuši. Mācību laikā man bijusi iespēja klausīties Vīnes Filharmoniķu mēģinājumus, apmeklēt izcilu pianistu koncertus, Vīnes Valsts operas izrādes. Man ir laimējies dzirdēt un būt klāt visu mūsdienu izcilāko diriģentu koncertos, kas man aizvien palīdz manā koncertmeistares darbā. Tā bija dienišķā maize, no kuras baroju dvēseli un prātu. Daudz guvu mācībās, bet visvairāk iemācījos tieši klausoties un skatoties izcilu mūziķu uzstāšanos. Bieži vien nemaz nebija jābrauc uz Vīni – arī Grāca ir nozīmīga mūzikas pilsēta, kur bieži vien viesojas tie paši mākslinieki, kas uzstājas uz lielajām Vīnes skatuvēm.
Pēc mācībām nāca negaidītais – man piedāvāja kļūt par koncertmeistari flautas, alta un vokāli instrumentālo formu klasēs tajā pašā universitātē, kurā studēju. Pa šo laiku dzīves ceļi ar vīru šķīrās, un 1991. gadā kopā ar savu četrarpus veco dēlu pārcēlos uz Austriju. Tajā laikā iepazinos ar savu tagadējo vīru, un mums ir kopīgs dēls.

– Nenožēlojat lēmumu palikt Austrijā?
– Nē. Ar Grācu mani saista ne tikai mūzika, darbs, bet arī ģimene. Tomēr ilgi mocījos ar to, ka man Austrijā nebija sakņu sajūtas, sev tuvās kultūras vides. Mocīju sevi ar pārdomām, kur ir mana īstā vieta, gudroju, ka varbūt mana mūziķes dzīve būtu vērtusies piepildītāka, dzīvojot Latvijā. Latvijā man palika draugi, kolēģi, domubiedri, ar kuriem kopā studēju, šeit Austrijā viss bija jāsāk tukšā vietā. Biju ienācēja. Lai gan mani pieņēma atvērti un labi, tomēr jutos kā koks, kas pārstādīts sev svešā augsnē. Bija sajūta, ka īsti piederīga neesmu Austrijā, un, gadiem ejot, radās arī izjūta, ka neesmu vairs vajadzīga arī Latvijā. Tikai pēdējos, apmēram astoņos gados, esmu iekšēji radusi mieru. Esmu sapratusi, ka man ir lielāks spēks, ja zem kājām ir abas šīs zemes. Mani bagātina saknes Latvijā un pieredze Austrijā, līdz ar to skatījums uz lietām un dzīvi ir plašāks un brīvāks. Kad esmu Latvijā, saelpojos Latvijas vēju, paskatos Latvijas mākoņos, sajūtu brīvību dabā, kur zāle aug garumā un puķes leknumā. Varu piepildīt sevi ar labāko no abām zemēm. Latviju aizvien sajūtu kā savas mājas, bet vairs neraudu pēc tās. Viss ir pareizi, viss notiek tā, kā jānotiek. Lai to pieņemtu, bija nepieciešami ilgi gadi.
Mierināju sevi arī ar domu, ka, esot Austrijā, Latvijas labā varu darīt vairāk – nesot Latvijas vārdu pasaulē, parādot, ko mēs varam un kas esam. Tas, iespējams, arī ir mans uzdevums – veidot un stiprināt saites starp Latviju un Austriju, caur mūziku, caur draugiem un paziņām palīdzēt vienam otru labāk iepazīt un izprast.
Esmu aizvien Latvijas pilsone. Manā darbavietā pasniedzēji ir no visdažādākajām valstīm, bet visi, izņemot mani, kļuvuši par Austrijas pilsoņiem. Es šo piederību savai valstij negribu zaudēt.

– Vai izdodas uzstāties Latvijā?
– Jā, visus šos gadus esmu centusies vismaz reizi gadā spēlēt kamermūzikas koncertus Latvijā. Mana patstāvīgā partnere ir flautiste Dita Krenberga. Šogad piedalījos arī meistarklasēs Siguldas koncertzālē Baltajā Flīģelī. Gandrīz visus savus austriešu kolēģus un galvenos muzikālos partnerus esmu atvedusi uz Latviju – esam uzstājušies Rīgā, Cēsīs, Ventspilī, Liepājā un citviet. Protams, ar vēlēšanos vien nepietiek, uzstāšanās iespējas atkarīgas no tā, kā izdodas atrast finansējumu šādiem koncertiem.
Tāpat kā esmu savus Austrijas kolēģus aicinājusi uz Latviju, tāpat cenšos latviešu mūziķus, kā arī latviešu komponistu skaņdarbus, un citas Latvijas kultūras vērtības atvest uz Austriju. Tieši Latvijas simtgades svētku nedēļā, pēc gara un sarežģīta gatavošanās procesa, Grācā un Grācas apkaimē beidzot varēs dzirdēt Valsts Akadēmisko kori “Latvija” ar diriģentu Māri Sirmo. Darbs bija milzīgs, kamēr izdevās ieinteresēt potenciālos finansētājus. Pagāja vairāki gadi, līdz īstenojās ideja, ko aizsāka jauna ārste – Ieva Kalniņa, kura dzīvo un strādā Austrijā. Koru kultūra ir viena no lielākajām Latvijas bagātībām, un koris “Latvija” ir pasaulē viens no izcilākajiem tās pārstāvjiem, bet Austrijā līdz šim to nav bijusi iespēja iepazīt.
Dziesmu un Deju svētki arī ir kas īpašs, ko austrieši augstu novērtē. Mani austriešu draugi, kuri Vīnes un Grācas apvienotā latviešu kora sastāvā šovasar tajos piedalījušies, atzīst, ka nav piedzīvojuši neko skaistāku par šo notikumu.

– Vai arī dēlos ir Latvijas sajūta?
– Vecākajam dēlam bija tikai četri gadi, kad pārcēlāmies. Viņš lieliski un bez akcenta runā gan latviski, gan vāciski. Manai profesijai augstskolā ir tā priekšrocība, ka man ir dažādas brīvdienas – Lieldienu, Ziemassvētku, vasaras brīvdienas, un, kad dēls vēl bija bērnudārza un skolas vecumā, bieži lidojām uz Latviju. Vecākais dēls vasaras pavadīja ar savu tēvu un vecvecākiem Latvijā. Viņam ir Latvijas pilsonība, un tagad, kaut viņa dzīvesbiedre ir austriete, viņu ģimenē ir divi bērni Māra un Jānis, kuri klausās latviešu dziesmas un pasakas, un mācās runāt latviski. Cik vien iespējams, dēls ar ģimeni brauc uz Latviju, lai dotu bērniem latvisko vidi un sajūtu.
Esmu gandarīta, ka latviski runā arī mans otrais vīrs – austrietis – un mūsu kopīgais dēls un ka viņi ļoti iemīlējuši manu dzimteni.

– Kur rodas motivācija būt Latviešu kultūras biedrībā, tik ilgi esot Austrijas vidē?
– Esmu daļa no Latvijas, kaut Austrijā esmu patiešām ilgi, jau 29 gadus. Kad atbraucu, biju šeit pati pirmā latviete. Nedaudz vēlāk ieradās Ilze Kroja. Tad kādus desmit gadus Grācā bijām vien pieci latvieši – bez mums vēl divi operas kora dziedātāji Artis un Aiva Kalniņi un koncertmeistars Māris Skuja. 90. gadu otrā pusē sākās lielāka kustība. Tagad visā Austrijā un Grācas apkārtnē ir daudz latviešu. Iemesli un dzīves ceļi katram atšķirīgi, bet vairākos simtos mērāms to latviešu skaits, kuri šeit strādā sociālajā aprūpē. Liela daļa ieradās sākot no 2008. gada, ekonomiskās krīzes dēļ, un plūsma aizvien notiek.
Kaut arī gadu gaitā esmu iekļāvusies austriešu sabiedrībā, biedrībā esmu no pirmās dienas, jo sapratu, ka varu būt noderīga, varu palīdzēt ar padomu, ar ilgos gados Austrijā iegūto pieredzi. Grācas Latviešu kultūras biedrībā pulcējas fantastiski, visdažādāko profesiju cilvēki. Tā ir kā krāšņa ziedu pļava, kas mani bagātina, un priecājos, ja varu kaut ko atdot no sevis.

Intervija tapusi ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Autore: Māra Majore – Linē
Foto: No Ievas Ošas personīgā arhīva