Folkloriste Ilga Reizniece Vīnē viesojās, lai bagātinātu Latviešu bērnu skoliņas Austrijā desmit gadu jubileju. Ilga Reizniece kopā ar Zoju Heimrāti skoliņas jubilejā vadīja folkloras meistarklases, ar lieliem un maziem izdziedot dziesmas, izspēlējot rotaļas un izdancojoties. Piedāvājam sarunu ar Ilgu Reiznieci, kas tapa pēc šī pasākuma.

– Kādas emocijas, pārdomas raisīja dalība Latviešu bērnu skoliņas Austrijā jubilejas pasākumā?
– Visnotaļ pozitīvas. Prieks satikt aktīvus, ieinteresētus cilvēkus, kas ņem dalību latviešu lietās. Un atrod laiku arī bērnu izglītošanai latviešu skoliņā… To, ka bērni ar prieku nāk uz latviešu skolu, varēja redzēt arī pēc tā, ka viņi negribēja šķirties un doties mājās.

– Vai varēja just interesi par latviešu tautas folkloru?
– Jā, jo viņi visu darīja labprāt, ar prieku un interesi. Skoliņas bērnu priekšnesums, ko dzirdējām, bija labā līmenī. Bērni ne tikai dziedāja, bet arī spēlēja. Man pāris dančos pat bija palīgs!

– Kādēļ, Jūsuprāt, ir svarīgi bērniem – gan ārzemēs, gan Latvijā dzīvojošajiem -mācīt, stāstīt, skaidrot latviešu tautas folkloru, tradīcijas?
– To pareizi piemetinājāt – gan ārzemēs, gan Latvijā dzīvojošajiem… Bieži vien, Latvijā dzīvojot, bērns par tradīcijām zina mazāk, nekā citviet dzīvodams. Esmu novērojusi, ka tieši esot tālu no Latvijas, cilvēkos atmostas interese par folkloru un tradīcijām, viņi iedziļinās tajās, sāk praktizēt, un, protams, iesaista šajā procesā arī bērnus.
Kāpēc folklora vispār vajadzīga mūsdienu bērnam? Par to varētu ļoti ilgi stāstīt, bet pieminēšu tikai dažus aspektus. Darbošanās folkloras jomā attīsta valodu un muzikalitāti, rosina iztēli un radošumu, ceļ pašapziņu, veicina sadarbību… Protams, tas viss iespējams, ja ir labi skolotāji.

– Tik daudzi ir aizbraukuši no Latvijas. Aizvien vairāk tiek runāts par to, ka robežas “sarūk” – ceļot, studēt, strādāt un dzīvot iespējams visdažādākajās pasaules valstīs, un, visticamāk, tendence tikai turpināsies. Kādas ir Jūsu pārdomas par emigrācijas un re-emigrācijas jautājumu?
– Vispirms, jānovērtē tas, ka mums Latvijā ir šāda iespēja. Tā milzīgā vērtība – brīvība. Katra cilvēka, katras ģimenes brīva izvēle. Taču cilvēki un viņu likteņi ir ļoti dažādi. Daži aizbrauc un Latviju piemin ar rūgtumu, jo ne aiz laba prāta aizbraukuši. Es gan parasti tiekos ar cilvēkiem, kam Latvija dārga, un kas Latvijas, latviešu kultūras vārdā darbojas nesavtīgi. Kā jau iepriekš minēju, visbiežāk satiekos ar cilvēkiem, kas tieši nokļūstot citās zemēs, sāk padziļināti interesēties par latviešu tradicionālo kultūru. Daudzas sievietes ir teikušas, ka Latvijā viņas nekad neuzvilktu tautastērpu, bet, dzīvojot citviet, tas notiek. Šie cilvēki ir kā labās ziņas par Latviju vēstneši, jo ar savu darbību mītnes zemēs paplašina Latvijas draugu loku.
Bet, nenoliegšu, man arī gribas, lai vairāk ģimeņu atgriežas Latvijā. Mums jūsu vajag ne tikai Dziesmu svētku laikā!

– Vai bez Latviešu biedrības Austrijā, ir arī latviešu biedrības citās valstīs, kuras izrāda interesi un sadarbojas ar Jums, lai bērniem un pieaugušajiem atgādinātu latviskās saknes, izdziedātu dziesmas un runātu par mūsu tradīcijām?
– Jā, esmu bijusi vairākās valstīs. Dažviet aicinātāji ir biedrības, citur – skoliņas vai atsevišķi entuziasti. Visbiežāk, labā tandēmā ar Zoju Heimrāti, esam palīdzējušas gan latviešu skoliņu nodarbībās, gan vadījušas svētkus un danču vakarus. Īpaša misija mums bija Berlīnē, kur pirms pāris gadiem dalījāmies pieredzē un iedvesmojām folkloras kopas rašanos.
Arī ar “Iļģiem” esam ne tikai koncertējuši un spēlējuši danču vakarus. Piemēram, šovasar ASV, Garezerā vadīju stundas pusaudžiem, un kopā ar Māri Muktupāvelu muzicējām un gājām rotaļas mazo bērnu nometnē.

Intervija tapusi ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Autore: Māra Majore – Linē
Foto: no Latviešu biedrības Austrijā arhīva