Diāna Boitmane – Liepiņa ir porcelāna dizainere, māksliniece, kura strādā arī ar klasisko grafiku. Viņas porcelāna darbi pašlaik apskatāmi arī Mineapolisā (ASV) Ziemeļu māla mākslas centrā, kur atklāta izstāde “Under the black and Baltic deep”. Viņa ir viena no trim māksliniekiem, kuras darbi pārstāv Latviju šajā izstādē.

– Vai pirms dažiem gadiem varējāt iedomāties, ka dzīvosiet Austrijā?
– Nē. Tas notika pavisam neplānoti. Iepazinos ar savu nu jau vīru, kurš bija atbraucis uz Rīgu. Viņš jau tolaik vairākus gadus studēja un dzīvoja Vīnē. Lai attiecības varētu pastāvēt, bija tikai dabiski izdarīt izvēli par pārmaiņām. Tā pirms trīs gadiem, pārcēlos uz Vīni.
Nekad nedomāju, ka dzīves ceļi varētu mani atvest uz Austriju, Vīni. Nekad nebiju plānojusi apgūt vācu valodu, nedomāju, ka reiz man to vajadzēs. Paradokss, ka studiju laikā biju apmaiņas programmā Brēmenes Mākslas universitātē un tur bija iespēja iet vācu valodas kursos, taču tā vietā izvēlējos apgūt papildus mākslas priekšmetus. Tagad gan apmeklēju vācu valodas kursus. Tas ir pašsaprotami – ja vēlies dzīvot svešā valstī, ir jāiemācās tās valoda. Austrijā bez vācu valodas zināšanām nevar nekādi.
Šeit esot, man pietrūkst ģimene, draugi un jūra. Latvietim vajag jūru. Ik reizi, kad kāds atved rupjmaizi, tie ir svētki. Vīni neizjūtu kā savu pilsētu, jo man tā nešķiet ļoti kreatīva un radoša, salīdzinot ar Rīgu, Berlīni, Prāgu vai Amsterdamu. Es nekad nebūšu austriete, vienmēr būšu latviete. Šī ir mana identitāte, mentalitāte un es lepojos, ka esmu tik mazas tautas pārstāve. Lepojos, ka no mūsu tautas nāk tik daudz jaudīgu, radošu un talantīgu cilvēku, īpaši jau mākslas, mūzikas, kultūras jomā. Aizbraucot uz Latviju smeļos iedvesmu, radoši „uzpildos”, jo tā ir mana zeme, manas saknes, jūtu saikni un piederību ar to. Turklāt latviešu valoda ir tik īpaša, daudz senāka nekā daudzas Eiropas valodas.

– Mākslas pasaules cilvēkam dzīves vidi mainīt ir viegli vai grūti?
– Man tas nebija un aizvien nav viegli. Viens no svarīgākajiem aspektiem, kā rodas iedvesma ir sarunas, diskusijas ar līdzīgi domājošiem – un šādi radošie cilvēki, draugi ir Latvijā, nevis Austrijā. Tomēr – ja ir liela apņemšanās, realizēt var visu. Kamēr vīrs pabeigs savas Maģistra studijas, tikmēr būsim Vīnē- kur tālāk mūs dzīves ceļi vedīs, nezinu.
Man Rīgā ir darbnīca, kurā ir lielā keramikas apdedzināšanas krāsns – to atvest uz Vīni uzreiz nebija iespējams, jo nepieciešamas speciālas darbnīcas telpas ar trīs fāžu elektrības pieslēgumu. Daļa lielāku izmēru darbi ir jāved uz Rīgas darbnīcu, bet daļu darbus varu pabeigt tepat. Man šeit ir neliela darbnīcas telpa ar mazo krāsni. Grafikas darbus gan jāveic Rīgā, jo šeit izgatavot litogrāfijas vai ofortus būtu ļoti komplicēti un dārgi. Par laimi, varu radīt šeit un pārdot darbus, īstenot projektus Latvijai un ne tikai.

– Vīne taču ir viena no mūzikas, mākslas galvaspilsētām..
– Man šķiet, ka Vīnes ziedu laiki, radošuma uzplaukums bija 19.,20. gadsimtu mija. Manuprāt, šobrīd tā vairs nav. Mans subjektīvais vērtējums – Vīne ir pārāk “izšķīdusi” savā labklājībā, “iestagnējusi” – līdz ar to zūd kreativitāte, radošums un „spēja iet dziļumā”.
Protams, Vīnes mākslas muzeji ir īpašs piedzīvojums, interesanta ir Vīnes dizaina nedēļa. Iepriekšējos gados apmeklēju praktiskā darba seminārus Vīnes Augartena porcelāna manufaktūrā (Porzellanmanufaktur Augarten), kas ir otra senākā Eiropā pēc Meisenes Porcelāna manufaktūras. Tā bija neaprakstāma pieredze redzēt, kā strādā tik pieredzējuši, tradīcijām bagāti meistari, kā arī papildināt savas profesionālās iemaņas.
Nenoliedzami nevar spriest vienādi par visiem austriešiem, bet man radies priekšstats, ka vīnieši ir augstprātīgi un noslēgti. Protams, esmu satikusi ir arī lieliskus un draudzīgus austriešus. Tomēr lielākā daļa kļūst rezervēti, kad saprot, ka neesi vietējais, tiklīdz sadzird akcentu. Netiek jau šķirtos, vai esmu no Austrumeiropas, Āfrikas, Āzijas vai citurienes – visi ir iebraucēji, kuri tiek uztverti kā dīkdieņi, vai gluži otrādi – kā darba konkurenti, ja vien piemīt profesionālas iemaņas, laba izglītība, ambīcijas un apķērība.
Bažas par iebraucējiem daļēji var arī saprast, jo pēdējos gados lielās imigrācijas dēļ Vīne ir kļuvusi daudz netīrāka un diemžēl arī bīstamāka.


– Kādi darbi lielākoties top Jūsu darbnīcās?
– Dažādi. Ir dizaina priekšmeti, kas ir funkcionāli, piemēram, trauki, pīpes, auskari, eļļas lampas… Viens no pēdējiem projektiem bija reanimēt 50., 60. gadu ideju par sienas vāzēm. Veicu arī pasūtījuma darbus – korporatīvus un individuālus pasūtījuma darbus – dāvanas, glāzes, speciālus suvenīrus un daudz ko citu. Taču savu māksliniecisko, pasaules redzējumu ieguldu konceptuālos izstāžu darbos, kuros sakausēju dažādus medijus, materiālus, tehnikas- porcelānu, grafiku, skaņu.
Esmu izgatavojusi arī porcelāna Brīvības pieminekļa statuju, ar speciāli dizainētu ozolkoka kasti ar sarkanu samtu – veltījumu Latvijas simtgadei. Porcelāna figūru izgatavošana ir ļoti laikietilpīgs un sarežģīts process, taču tas ir kā izaicinājums tehniskajai varēšanai. Šobrīd strādāju pie vienas citas porcelāna figūras izstrādes.

– Vai izdevies “ielauzties” Austrijas tirgū?
– Tas ir sarežģīti. Austrieši ļoti sargā savu tirgu – to var izjust gan saistībā ar iekļūšanu galerijās, gan saistībā ar darba atrašanu. Vienmēr priekšroka būs vietējiem, kas, protams, no vienas puses ir pozitīvi vērtējams. Kā jau visur – visu izšķir laba pazīšanās, ietekmīgi kontakti.
Grūti ir vēl kas. Esmu šeit jau trešo gadu, bet aizvien nesaprotu austriešu gaumi. Latvijā vairāk saprotama ziemeļnieciski atturīga estētika, formas, materiālu, kolorīta ziņā.
Vīnē jūtama episkā un pompozā Austroungārijas impērijas zelta laiku, un tuvumā esošu slāvu valstu estētiskā ietekme, aristokrātu pēcteču manierīgi izsmalcinātā, kā arī greznā baroka laika estētiskā gaume uz ikdienišķām lietām un priekšmetiem- austriešiem patīk zelts, greznums, cakas. Patīk spīdīgos papīros ietītas puķes, infantili keramikas dārza rūķi, taurentiņi… Austrietis ir gatavs maksāt septiņus eiro par vienu siermaizi, gatavs Ziemassvētku tirdziņos pa 14 eiro nopirkt vienu piparkūku sirdi, bet dizaina mākslas darbu viņš tikai apskatīs. Protams, nedrīkst vispārināt, šeit ir arī ļoti pirktspējīga publika, kura spēj novērtēt dizaina un mākslas darbus un par to arī samaksāt, tomēr, man šķiet, ka Latvijā par spīti tam, ka ir zemāka pirktspēja, cilvēki vairāk novērtē dizaina priekšmetus, roku darbu. Bieži vien Austrijā pirktspēja ir augsta, bet ne vēlēšanās iegādāties šādus darbus.

Intervija tapusi ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Autore: Māra Majore – Linē

Foto: no Diānas Boitmanes – Liepiņas personīgā arhīva
1) Brīvības pieminekļa figūra (augstums 285 mm). Materiāls – porcelāns, apgleznojums ar zeltu;
2) Litogrāfija no sērijas “Laika notikumi. Mijiedarbība”;
3) Brīvības pieminekļa porcelāna figūra ar ietvaru. Materiāli – porcelāns, ozolkoks, sarkans samts;
4) Porcelāna figūras un litogrāfijas no personālizstādes “Laika notikumi. Mijiedarbība”;
5) Instalācija “Porcelain music”. Materiāli- porcelāns, pārveidots plašu atskaņotājs, koks, alumīnija konstrukcija, papīrs;
6) Porcelāna sienas vāzes ar virsglazūras apgleznojumu.