Andrejs Bērzājs ar ģimeni no Latvijas pārcēlās uz Austriju pirms deviņiem gadiem, un tika īstenota ideja par saimniekošanu pašiem savā viesu namā.
Pirms vairāk kā sešiem gadiem viņš uzsāka darbu arī taksometru aprīkojuma ražošanas uzņēmumā, bet sieva Ilze Austrijā ieguva kosmetologa un medicīniskā pedikīra speciālista diplomu. Andrejs ir viens no aktīvajiem latviešiem, kurš iesaistījies arī idejas īstenošanā par Latviešu biedrības struktūrvienību Zalcburgas apkārtnē.

– Ikdienu Latvijā mainījāt pret dzīvi un darbu Austrijā. Kādēļ?
– Pārcelties uz Austriju – tā bija traka ideja. Tomēr to nenožēlojam. Viss sākās ar to, ka manai ģimenei, tāpat kā daudziem, kaislība ir slēpošana. Bija laiks, kad finansiālās iespējas ļāva reizi vai pat divas reizes gadā doties slēpot uz Austrijas Alpiem. Pirmos gados gan priekšstats par Austriju veidojās tikai ziemā, bet reiz atbraucām vasarā. Secinājām, ka Austrijā ir vēl vairāk skaistā un īpašā, ko redzēt un baudīt, ko ziemā pat nenojautām.
Tad nāca ekonomiskā krīze 2008. gadā. Dēlam tolaik bija nepilni trīs gadi un jau gaidījām meitiņu. Man bija labs darbs, tādēļ lēmums pārcelties uz Austriju nenāca finansiālu apsvērumu dēļ. Vairāk tās bija bažas par nākotni, par stabilitāti un prognozējamību Latvijā, par bērnu iespējām. Tā mēs ar sievu pieņēmām lēmumu mēģināt uzsākt ko jaunu Austrijā.
Pirmā doma bija viesu nama iegāde – tas šķita tik romantiski – uzņemt viesus savā viesu namā! 2009. gadā sameklēju iespējamo objektu – bijušo pansiju Dorfgasteinā, un devos uz vietējo banku interesēties par kredīta saņemšanu šī īpašuma iegādei. Pārsteidza tas, cik viss bija vienkārši. Man bija jāuzrāda pases kopija, līdzi biju paņēmis izdrukas par savu līdzšinējo ekonomisko darbību, un ar to pietika, lai atbilde par aizdevuma izsniegšanu būtu pozitīva.
Kad pirmā sajūsma noplaka, sākās realitāte. Skatoties romantiskās filmas par Alpiem, priekšstats par viesu namiem un dzīvi Alpos Austrijā ir krietni romantiskāks nekā ikdiena. Ēka bija celta 60. gadu beigās, 70.gadu sākumā, tajā bija nelielas istabiņas un kopējās labierīcības katrā stāvā, kā visām tā laika pansijām. Bija nepieciešams īpašumā veikt ievērojamus uzlabojumus, lai tas atbilstu mūsdienu atpūtnieku prasībām. Augustā ķēros pie darba un ap Ziemassvētkiem varēju uzņemt pirmos viesus. Pirmo ziemu Austrijā pavadīju viens, jo ģimenei ar diviem maziem bērniem viesu nams ikdienas dzīvei nebija piemērots. Apartamenti bija viesiem, bet pats dzīvoju mazā 7m² istabiņā. Nākamajā pavasarī pirmajā stāvā izbūvējām nelielu dzīvoklīti un vasarā uz Austriju beidzot pārcēlās arī sieva Ilze, pusotru gadu vecā meita un četrus gadus vecais dēls.

– Vai ar viesu nama pakalpojumiem izdevās iekļauties Austrijas tūrisma piedāvājumā?
– Jā, man šķiet, šajā nozarē daudziem izdodas atrast savus klientus. Noslogojums bija un ir labs. Tomēr sūrā realitāte, kurai negribējām noticēt bija tā, ka taisnība bija vietējiem austriešiem, kuri teica – jūs nevarēsiet izdzīvot visu gadu ar ziemas sezonā nopelnīto naudu. Gribējās ticēt, ka izdosies, bet, protams, man ar laiku nācās meklēt papildus darbu.
Austrijā tūrisma nozarē ir divas sezonas – ziemas slēpošanas sezona un vasaras sezona. Lielākā peļņa ir ziemā, bet tad arī pašizmaksas ir lielākas, piemēram, apkurei, siltajam ūdenim. Ja izdodas laba vasaras sezona, tad puslīdz arī var izdzīvot tikai ar viesu namā nopelnīto. Tomēr – kad bērni sāka apmeklēt skolu, nācās izvēlēties – vasarās intensīvi strādāt vai divus mēnešus garo brīvlaiku pavadīt ar bērniem. Izvelējāmies par labu kopā būšanai ar bērniem.
Apmēram pusgadu ar darba meklējumiem neveicās, bet tad divu dienu laikā nāca divi piedāvājumi – rezultātā sāku strādāt Zalcburgā, firmā, kas ražo taksometru aprīkojumu, un šobrīd, līdzās vēl 20 citām valstīm, manā atbildībā ir arī aprīkojuma izplatīšana Latvijas tirgū.
Paši vadījām viesu namu piecus gadus – ziemās uzņēmām viesus, vasarās veicām kārtējās pārbūves. Kopā ar sievu uz savas ādas izbaudījām visu tūrisma nozares “romantiku” – gatavojām brokastis, klājām gultas, tīrījām istabas, mazgājām un gludinājām veļu, bijām gan sētnieki, gan dārznieki, braucām līdzi viesiem gan uz slimnīcu, gan pat policiju. Teikšu godīgi – bijām piekusuši, jo bija sajūta, ka esam darbā 24 stundas diennaktī.
Zemes gabals, uz kura atradās viesu nams, bija pietiekami liels, lai uz tā varētu uzbūvēt vēl vienu māju. Kad bijām pārdevuši māju Latvijā, nomaksājuši kredītus Austrijā, nolēmām uzcelt sev ģimenes māju. Pēc pieciem Austrijā nodzīvotiem gadiem beidzot varējām būt neatkarīgi no viesiem. Uz viesu māju gājām jau kā uz darbu. Vēlāk radās iespēja iznomāt viesu namu kaimiņam, kurš jau tobrīd pārvaldīja lielu apartamentu kompleksu. Atbrīvojās laiks bērniem, beidzot varējām arī vairāk pievērsties nākotnes plāniem. Ilze divu gadu laikā Zalcburgā ļoti mērķtiecīgi apguva kosmetologa un medicīniskā pedikīra speciālista profesiju un šobrīd jau veiksmīgi strādā šajā nozarē.

– Kā sokas ar latvietības uzturēšanu?
– Mājās runājam tikai latviešu valodā, tādēļ ar latviešu valodu bērniem problēmu nav. Vācu valodu viņi pavisam viegli iemācījās bērnudārzā un skolā tā jau neatšķīrās no vietējo bērnu valodas. Austriešu dialektu varam pamācīties no viņiem.
Latviešiem un austriešiem mentalitāte ir līdzīga, abas ir strādīgas tautas. Dzīvojam ciematā, kur iedzīvotāju skaits ir vien apmēram tūkstotis. Visi viens otru pazīst, kopā gājuši skolā vai strādājuši, ir arī ģimeniskas saiknes. Tad pēkšņi viņu vidū parādās latviešu ģimene! Pirmos divus gadus mūs vēroja, mēģināja izprast, kādi, kas mēs esam, līdz kļuva atvērtāki. Šobrīd jūtamies uzņemti “vietējo sabiedrībā”. Daudzi īsti nezināja neko par Latviju, vaicāja, vai mūsu valoda ir krievu valoda. Iegādājāmies grāmatu par Latviju, nesām uz skolu rādīt, kur ir Latvija, kāds ir karogs, kāda valoda.
Skolas direktore reiz mums vaicāja, kādā valodā runājam mājās? Pirmajā mirklī domāju – uz ko jautājums vērsts? Vai uz to, ka bērniem vācu valodas zināšanas nav pietiekamas? Nolēmu būt godīgs un atbildēju, ka mājās runājam tikai latviski. Direktore atplauka smaidā un teica – “Malači, tas ir pareizi! Savu dzimto valodu nedrīkst zaudēt!” Daudzi šajā jautājumā ir atbalstoši un piekrīt, ka identitāte ir jāsaglabā.
Bērni vasarās apmeklē nometnes Latvijā un ir kopā ar latviešu bērniem. Un patiešām – bērni sadraudzējas un turpina sazināties sociālajos tīklos vēl ilgi. Likteņa ironija gan tā, ka šajās nometnēs Latvijā dzīvojošo bērnu ir maz – lielākoties nometnēs piedalās bērni, kuri dzīvo Īrijā, Vācijā un citviet.
Vai mēs atgriezīsimies Latvijā? Nezinu. Ir daudz faktoru, kas ietekmē cilvēku lēmumu aizbraukt vai atgriezties Latvijā. Darba iespējas, veselības aprūpe, izglītības sistēma, sociālā drošība – tas viss Austrijā ir sakārtots, drošs un paredzams.
Kad ieradāmies Austrijā, šajā apkārtne bija vairāk latviešu. Daļa ir atgriezušies Latvijā, daļa devušies uz citām valstīm. Bija cilvēki, kuri vīlās, nesagaidījuši šeit to, ko bija cerējuši. Arī Austrijā bija un ir jāsaskaras ar grūtībām, tomēr ar mērķtiecību, gribasspēku un apņēmību var sasniegt daudz.

– Kā radās un attīstās ideja par latviešu biedrību arī Zalcburgas pusē?
– Vīne no mūsu apkaimes ir apmēram 400 kilometru attālumā, tādēļ nav reāli regulāri doties uz Latviešu biedrības pasākumiem, kas notiek Vīnē. Zalcburgas apkārtnē ir latviešu kopiena, līdzīgi domājošie cilvēki, ar kuriem laiku pa laikam tiekamies, svinam Jāņus. Zinām, ka latviešu šeit ir vairāk, bet pagaidām nav izveidojies regulārs kontakts. Latviešu biedrības Austrijā prezidents Uldis Kalniņš bija iniciators idejai, ka Zalcburgas zemē varētu veidot Latviešu biedrības Austrijā struktūrvienību. To pašlaik plānojam.
Zalcburgas zemē ir aktīvs Latvijas goda konsuls Dr. Karls Vindings (Dr. Karl Winding). Viņam pirms dažiem gadiem radās doma noorganizēt Zalcburgas zemes latviešu kopā sanākšanu par godu Latvijas dzimšanas dienai. Pirmā tikšanās notika pirms diviem gadiem tieši Dorfgasteinā, jo vairums latviešu dzīvoja tieši Gasteinas ielejā. Goda konsuls ielūdza arī ģimenes no Zalcburgas, par kurām mēs līdz šim neko nezinājām. Bija patīkams, omulīgs vakars ar latviešu ēdieniem, dziesmām. Tas visiem iepatikās, un goda konsuls nolēma šādu pasākumu organizēt un finansēt reizi divos gados. Šogad šāda tikšanās notiks atkal – 9. novembrī. Centāmies apzināt pēc iespējas visus un izsūtīt ielūgumus, tomēr – ja kāds Zalcburgas zemē dzīvojošs latvietis nav saņēmis ielūgumu, var rakstīt man – andrejs.berzajs@gmail.com.
Iepriekšējā tikšanās reizē piedalījās Latvijas vēstnieks Edgars Skuja, un arī šogad vēstniece Veronika Erte jau apstiprinājusi savu dalību. Šajā pasākumā centīsimies palīdzēt arī Latviešu biedrībai Austrijā, lai Vīnē esošajam bērnu ansamblim savāktu trūkstošo naudas summu elektrisko klavieru iegādei.

Intervija tapusi ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Autore: Māra Majore – Linē
Foto: No Andreja Bērzāja personīgā arhīva